mana vasara #2011.

Mana šīs vasaras mīļākā bilde - no apavu zīmola Zofa rudens/ziemas kolekcijas atklāšanas pasākuma - via whimsicalagnesiga.com
  foto autors: M.Zilgalvis

Šī gada vasaras posmu noslēdzot, man ir sajūta, ka man ir jāuzraksta par šo laiku, kuru diemžēl nevarēju tik intensīvi lietot sava bloga ierakstiem, par ko izjūtu drusku vainas apziņu.
Kāda tad izskatījās mana vasara un ko tad es tādu sadarīju?
hmm..ja vasara sākas no 1.jūnija, tad 50% no tās, es pavadīju turpinot mācoties un kārtot sesiju (jā, līdz jūlija vidum!), 25% no vasaras es pavadīju esot dzemdību namā vai daloties ar padomiem topošajām māmiņām, 20% es pavadīju esot full-time mamma un tad nu atlikušos 5% man sanāca (ne)atpūsties. Bilance savkārt ir tāda, ka sesiju es nokārtoju veiksmīgi, šajā pasaulē pildot dūlas pienākumus sagaidīju vairākus jaukus bēbīšus, un kopā ar savām meitām piedzīvoju daudzus skaistus rītus, kad varējām sev ļaut pavāļāties pa lielo gultu un tad vēl pie (ne)atpūtas varu minēt - pāris filmas un grāmatas, daži brīnišķīgi koncerti, mazie dārza un puķu darbiņi, salasītas un izkaltētas tējas, savārītas zaptes, sasaldēti ogu krājumi, sadomātas jaunas lietas un idejas, tikai es nekādigi nevaru saprast, kad tām visām atrast laiku... Taču par (ne)atpūtu to saucu tādēļ, jo to sajūtu, ka esmu atpūtusies un sasmēlusies milzīgi daudz spēka jaunajm semestrim tā arī neesmu noķērusi... vai maz tāda reiz būs, ja es daru tik daudz cik es daru? :)

Piemēram, no vienas plānas ideju kladītes, man nu jau ir uzradušās veselas trīs ideju kladītes - jā, tur ir arī idejas bloga ierakstiem... pacietību Jums un spēku man, tad jau tas viss nonāks arī līdz bloga ieraksta vēlamā formāta, lai to varētu lasīt arī manas uzticamās mammas :)

šovasar ar meitām viesojāmies Brīvdienu mājā Cinevilla studijā (par to būs atsevišķs raksts drīzumā)

Un vēl..
Ļoti daudzi no Jums jau zin, ka šī vasara diemžēl man saistīsies arī ar skumjām. Pazaudēt kādu jo īpaši tuvu cilvēku no ģimenes vienmēr ir skumji. Vēl skumjāk, ja tas notiek tik traģiski un pēkšņi. Tad nu domas par to, kādēļ Dievs grib, lai es katru gadu pārliecinos, ka spēju nest tik daudz, arī pie manis atnāk biežāk nekā parasti, kad mani piemeklē mazie pārbaudījumi.. Šajā ierakstā arī vēlos pateikt paldies un cieņā noliekt galvu VISU cilvēku priekšā, kuri manai ģimenei šajā laikā palīdzēja, gan ar labajām domām, gan ar fizisku palīdzību - kontaktiem un krasta pārmeklēšanu. Šis laiks man deva lielu pārliecību, ka es nudien neesmu viena, bezpalīdzīga, bet cilvēku atbalstam nudien nav robežu. Par ko vēlreiz paldies, visiem draugiem, draugu draugiem, tviterdraugiem, un pārējiem mīļajiem.
Šobrīd sirdī ir palikušas atmiņas, skumjas, neizpratne, un ja godīgi, arī bailes no jūras - tai tomēr ir tik liels spēks...

pāvilosta. 11/08/11. 

Ja šai vasarai varētu piešķirt krāsu, tad man tā noteikti būtu baltā krāsa.

Balta, jo piedzimšanas krāsa.
Balta, jo tīrības krāsa.
Balta, jo cerības krāsa.
Balta, jo ticības krāsa.
Balta, jo mīlestības krāsa.
Balta, jo dzīvības krāsa.
Balta, jo sapratnes krāsa.
Balta, jo palīdzības krāsa.
Balta, jo saskaņas krāsa.
Balta, jo pateicības krāsa.
Balta, jo patiesības krāsa.
Balta, jo Mūžības krāsa....



Ja šai vasarai varētu piešķirt dziesmu, tad man tā noteikti būtu šī :
http://www.youtube.com/watch?v=LPn0KFlbqX8


Tomēr par spīti šodienas vējam un dzestrumam gaisā, es vēl pāris dienas staigāšu ar atsegtām kurpītēm... vēl drusku gribas pieturēt siltos saules starus...
vēl drusku negribas atvadīties no vasaras, lai kāda tā arī būtu bijusi, bet tā bija mana vasara un padarīja mani par to, kas es esmu šajā brīdī...