„Mana dūla - Katrīna.“ - Madaras vecāku stāsts.

Pirms Madariņas piedzimšanas mēs apmeklējām jauno vecāku sagatavošanas kursus Gudro sievu skolā. Tas bija nepieciešams, lai labi sagatavotos ģimenes dzemdībām, gan arī, lai pilnvērtīgi uzņemtos atbildību par bērna aprūpi un audzināšanu. Mūsu stāsts ir tāds, ka nevarējām atļauties nolīgt vecmāti, līdz ar to meklējām alternatīvu. Šāda alternatīva tika atrasta, pieaicinot dūlu Katrīnu Puriņu. Dūlas kompetentā un aktīvā iesaistīšanās pirmsdzemdību un pašu dzemdību procesā bija ļoti nozīmīga. Notika intensīvas konsultācijas, kā arī, jau esot dzemdību iestādē, mēs piedzīvojām reālu atbalstu. 

Madaras mamma Vizma: "Sevišķi nomierinošs man bija Katrīnas aicinājums pirms dzemdībām zvanīt jebkurā diennakts laikā, kaut vai naktī. Kaut gan man to nenācās darīt. Katrīna man izrādīja patiesu pretimnākšanu, jo nesteidzināja mani un neskatījās pulkstenī, lai ierobežotu mūsu tikšanās laiku. Konsultācijas notika patiesas iejūtības un atdeves atmosfērā. Diemžēl mana pieredze dzemdību iestādē nebija tik saulaina un pozitīva kā es to varēju vēlēties, proti, vienīgās īstās rūpes par sevi un bērniņu, kuram tūlīt jādzimst, saņēmu no sava vīra Pētera un dūlas Katrīnas, un nevis no personāla. Es gribu novēlēt visām topošajām māmiņām, līdzīgi kā es to darīju, parūpēties pašām par savu labsajūtu un drošību, izveidojot līdzīgu „atbalsta grupu” vīra un dūlas personās. Manas meitiņas Madaras piedzimšana mums izvērsās par ekstrēmu notikumu, jo pēc stimulācijas (dzemdību stimulācija tika pielietota, jo bija pamatotas indikācijas kādēļ tas bija jādara,- Katrīnas piezīme) dzemdības notika ātrāk nekā tika prognozēts. Es izcietu kontrakciju sāpes, atrodoties dušas telpā. Izmantoju sava vīra atbalstu un vadīju savas sāpes, vadot savas domas un veicot vingrinājumus uz bumbas. Dzemdību iestādē visas vecmātes bija ļoti aizņemtas, kā tas dažreiz atgadās, ja ir liels jauno māmiņu pieplūdums, kurām jau ir sākušās dzemdības. Līdz ar to vienīgā persona, kas nodrošināja komunicēšanos ar vecmāti bija Katrīna. Vīrs nepārtraukti man bija blakus un es saņēmu no viņa patīkamus un arī nepatīkamus norādījumus (kliedzu tad: ”terorists tāds!”). Madariņa dzima ļoti strauji un es viņu paspēju notvert savās rokās turpat uz vietas."

Madaras tētis Pēteris: "Man bija patiess prieks, ka visā procesā piedalījās dūla Katrīna Puriņa. Es novērtēju viņas dedzību un autentisko ieinteresētību mūsu vajadzībās saistībā ar Madariņas piedzimšanu. Tas sevišķā veidā izpaudās dūlas pašaizliedzīgajā un augstsirdīgajā darbībā dzemdību norises laikā, kā arī , kad tika sagādāts silts apģērbs bērnam un nodrošināta nokļūšana no mājām uz dzemdību iestādi un atpakaļ. Iesākumā es neko nebiju dzirdējis par dūlām. Tas nešķita tik nozīmīgi, ka kāda cita persona, un nevis es, sniedz psiholoģisku un morālu atbalstu manai sievai grūtniecei. Taču, tieši pateicoties Katrīnai, es ieguvu gan jaunas zināšanas, gan reālu psiholoģisko atbalstu. Situācija izveidojās tāda, ka meitiņas dzemdībās es nonācu gandrīz vecmātes lomā. Nu ne gluži visu darīju, taču meitiņas ienākšanu aktuāli rosināju un palīdzēju sievai paciest sāpes. Tā nu bija, ka Madariņa pati iekrita māmiņas rokās. Es lepojos ar to, ka pirmais ievēroju, ka bērna galviņa jau parādījās. Man bija patiess saviļņojums un prieks brīdī, kad mēs turējām meitiņu rokās kopā ar sievu un gaidījām, kad ieradīsies vecmāte. Man tiešām šķita, ka meitiņa smaidīja. Pēc notikušā es pārdzīvoju, ka mums dzemdību process bija "patīkams" pārsteigums, jo tās norisinājās gandrīz pretēji tam, kas rakstīts grāmatās, internetā, taču saskaņā ar „ekstrēmo” scenāriju, par kuru guvām informāciju pirmsdzemdību kursos! Paldies Dievam viss beidzās labi un Madariņa ir skaista un vesela. Man ir secinājums, ka tēvam noteikti būtu jāpiedalās dzemdībās, lai tā sniegtu reālu atbalstu un stabilu nodrošinājumu pret riskiem, kurus rada ārējie apstākļi."