Sarunā piedalās diskusijas vadītāja Marta Krivade, dūla Katrīna Puriņa, ginekoloģe Daiga Baranovska, biedrības "Papardes zieds" valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle, Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders.
Foto – Reinis Oliņš |
Marta Krivade: Vai Jūs varētu īsumā pastāstīt, kāda ir jūsu nostāja nesen aktualizētajā jautājumā par abortiem un ierosinājumu veikt izmaiņas likumdošanā to skaitu samazināšanā?
Katrīna Puriņa: Ievadā es gribētu pastāstīt, ka šīs diskusijas ideja mums ar Martu radās pirms nedēļas "Rīga Radio" sarunā, uz kuru mūs uzaicināja Agnese Kleina un kur mēs sākām runāt par abortu jautājumu. Sarunas tēma bija "Aborts – sievietes vai valsts izvēle". Es tajā pārstāvēju medicīnisko pusi – es mācos par ārsti un esmu mācījusies par vecmāti, palīdzu un atbalstu sievietes grūtniecības laikā – bet Marta pārstāvēja vairāk filozofisko un ētisko pusi. Raidījumā mēs sapratām, ka ar stundu ir par maz šai tēmai, ka ir vēl cilvēki, kurus mēs labprāt gribētu uzrunāt kā arī par to runāt – ne tikai politiskā vai reliģiskā kontekstā, bet arī domājoša cilvēka kontekstā – ar to domājot, uzklausīdamas viedokli, kas nav tikai radikāls un kategorisks. Mana personīgā nostāja šajā jautājumā ir tāda, ka man nepatīk attieksme – melns vai balts – šajā gadījumā diskutēšana tikai par aizliegumu – tomēr grūtniecības pārtraukšana man kā sievietei nav pieņemama, es to nedarītu, taču tā ir katras sievietes izvēle. Kā mediķis es īpaši neatbalstu vēlīnus abortus. Taču esmu pret aizliegumu, jo tas tikai veicinās māšu mirstību un palielinās nelegālo abortu skaitu. Esmu par to, lai radītu noteikumus, kas palīdzētu samazināt nevēlamu grūtniecību skaitu Latvijā.
Daiga Baranovska: Principā es esmu pret grūtniecības pārtraukšanu, bet par izvēles brīvību. Ir jāņem vērā, ka aiz visiem statistikas datiem, kas atrodami dažādos pārskatos un portālos, aiz katra no gadījumiem ir konkrēts stāsts, kāpēc sieviete izdarījusi tādu izvēli. Ideālā gadījumā, šāda izvēle vispār nebūtu jāizdara, līdz ar to aktuāls ir gan jautājums par izglītošanu, gan par iespējām izsargāties no nevēlamas grūtniecības. Taču, ja tā tomēr ir iestājusies, un dzīves apstākļi spiež sievieti domāt par grūtniecības pārtraukšanu, tad sievietei šādai iespējai ir jābūt. Kā rāda pasaules prakse, aizliegumi neatrisina problēmas pēc būtības, tikai rada daudz citu sarežģījumu un grauj sieviešu veselību kā tādu. Ja kāda būs izmisīgi izlēmusi pārtraukt grūtniecību, tad neviens aizliegums viņu neatturēs. Sievietes vienmēr atradīs viedu, kā atrisināt savu dzīvi. Ar vai bez ārstu palīdzības, ar vai bez politiķu atbalsta. Mūsu uzdevums būtu radīt droši sistēmu, lai šādi lēmumi nebūtu jāpieņem. Taču, ja situācija ir tāda, ka sievietei ir jāizšķiras par abortu, mums jārūpējas arī par to, lai tas notiktu droši.
Iveta Ķelle: "Papardes zieda" moto jau gandrīz divdesmit gadu garumā ir, ka ikvienam bērnam, kurš nāk pasaulē, ir jābūt gribētam, gaidītam un plānotam. Es domāju, ka šie trīs vārdi arī izsaka mūsu šodienas diskusijas būtību – ir jādara viss iespējamais, lai bērns būtu gaidīts un plānots. Tas sevī ietver jau pieminēto izglītību, gan arī kontracepcijas pieejamību un pareizu lietošanu. Kas man šobrīd nepatīk – mēs tiekam mānīti, mums tiek stāstīts, ka, ierobežojot abortus, mēs uzlabosim Latvijas demogrāfisko situāciju. Pētījumi un pasaules prakse liecina, ka starp abortu aizliegumu un demogrāfisko situāciju nav šādas korelācijas.
Ivars Neiders: Par nostāju... Es pieļauju, ka mana nostāja, iespējams, daudz neatšķiras no Katrīnas. Taču, runājot par šo jautājumu, no sākuma vajadzētu atcerēties, kādā veidā tas tika pacelts – kā mēs visi labi zinām, šis jautājums izrietēja no grūti izskaidrojamām politiskajām peripetijām, kas turklāt apliecināja diezgan nožēlojamu nekompetenci un nemākulību – kā tas tika pasniegts. Jo man, godīgi sakot, nav skaidrs, ko Parādnieka kungs grib panākt. Vienā brīdī, viņš grib, lai tiktu atzīts, ka auglis ir aizsargājams no ieņemšanas brīža, tad viņš saka, ka jāsamazina abortu skaits. Pirmais apgalvojums nozīmē, ka auglim ir tādas pašas tiesības kā jebkuram cilvēkam, kas staigā pa Rīgas ielām, bet "aborti ir jāsamazina", tas nozīmē, ka mēs tomēr akceptējam, ka daļa tomēr tiek nosista. Vienīgā ideja, kas ir kaut cik formulēta, vienīgais konkrētais priekšlikums ir pagarināt pārdomu laiku no 72 stundām, kas ir noteiktas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, uz divām nedēļām. Tiesa, nav īsti skaidrs, no kura pirksta tas ir izzīsts, kāpēc tieši divas nedēļas?
Ķelle: Šī priekšlikuma vēsture ir aizsākusies Demogrāfisko lietu padomē, kas ir Ministru kabineta paspārnē. Un Parādnieka kunga idejas izriet no idejām, kuras proponē asociācija "Ģimene" un Krīzes grūtniecības centrs. Un ir ļoti uzskatāma vēlme panākt valsts finansējumu Krīzes grūtniecības centram, kas desmit soļu programmā – šī programma ir aizgūta no ASV un Lielbritānijas katoļu baznīcas programmas – mēģina pārliecināt sievieti neveikt abortu, nevis ar atvērta tipa psiholoģisku diskusiju palīdz pieņemt lēmumu sievietei, kas šaubās. Pat ja viņa sākotnēji ir domājusi pārtraukt grūtniecību, tad pēc šīs programmas iziešanas viņa savu lēmumu mainīs. Un šie domāšanas virpuļi ir bijuši visdažādākie, sākot ar to, ka mēs piespiedīsim sievieti dzemdēt, un pat ja viņa šo bērniņu nevēlēsies, mēs atradīsim viņam ģimeni, jo Latvijā taču ir tik daudz ģimeņu, kas vēlas adoptēt bērnus. Šīs idejas ir bijušas ārkārtīgi radikālas un normālam cilvēkam pat nesaprotamas, kā mēs par kaut ko tādu varam diskutēt. Un par divām nedēļām – jūs pareizi teicāt, tas tiešām ir no pirksta izzīsts.
...
turpinājumu lasiet: http://www.satori.lv/raksts/4649
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru