atziņas no grāmatas "Sarunas ar vecākiem" (autors D.V.Vinikots) [raksts papildināts]

ar šo cienījamo autoru, izcilo bērnu ārstu-psihiatru un psihoterapeitu Donaldu V.Vinikotu, Jūs varējāt drusku iepazīties manā rakstā par viņa grāmatu "Bērns un viņa māte".

šoreiz par atziņām un manam pārdomām par grāmatu "Sarunas ar vecākiem".

Gramatas autoru esmu iecienījusi ne vien par to, ka viņš bija cienījams ārsts, bet par to, ka viņš bija pirmais ārsts,kurs postulēja, ka "ideāla mate- ir parasta māte, kura sevi velta bernam."
Apvienojot parasto pediatrisko pieeju ar atklāsmi bērnu psihiatrijā, viņu padarīja par paraugu citiem pediatriem. Viņš nemēginaja pamācīt vecakus, bet centās palīdzēt tiem saprast viņu rīcību un tad sniegt tai attaisnojošu pamatojumu. Vinikota personība kopā ar viņa lielajiem darbiem mani ir apbūrusi, ka nu jau esmu ieguvusi viņa trešo gramatu, kura diemžēl ir angļu valodā un paies kāds laiks līdz es to varēšu iztulkot un dalīties atziņās ar Jums.

Arī šo grāmatu lasot (tāpat kā pirmo), man viņu ātri gribejās izlasīt un nodot visām aprūpes māsām, bērnu dakteriem, kā arī, protams vecākiem.

Ievadā Dr.med T.Berija Brezlotona raksta "šī nelielā gramata ir vienkārši skaista..."
Un es viņai tik ļoti pievienojos...

šī gramata ir sastādīta no Vinikota raidijumiem iekš BBC radiostacijas, kuros viņš sarunajās ar vecakiem un risināja kādus jautajumus par bērnu psihologiju. šīs sarunas norisinājās 1955.gadā, bet tik interesanti ir saprast to, ka viss par ko vecāki runā, tik ļoti attiecas uz mūsdienam, un ka pa lielam nekas taču nav mainījies...vienkārši mēs, cilvēki esam citi, bez iepriekšējas pieredzētības bērnu aprūpes ziņā, tiesi tādeļ no Vinikota sarunām daudz ko var mācīties, varbūt pat apejot pieredzi.

otrajā nodaļā viņš apraksta bērna attiecības ar audžu vecākiem, lai gan man tas nav aktuāli, es tik un tā pamanīju dažas būtiskas domas kuras mani uzrunāja. Es ieraudzīju būtiskākās atšķīrības un konflikta iemeslus attiecību daudzstūrī, kur ir bērns, māte, audžu māte, un/vai audžu tēvs. Un šo attiecību veidošāna visbiežāk nebūt nav vienkārša un dabiska. Tam par iemeslu ir klasiska situācija- mums šķiet ka mūsu iztēlē uzburtais ir realitāte un otrādi. Un tā nav tikai bērniem. Visticamāk ka mēs, pieaugušie, tajos realitātes vs ilūziju mudzēkļos sapinamies vairāk...



Un cik gan autors droši runā par to, ka ir mātes kuras uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas neizjūt svētlaimīgu mīlestību pret mazuli. Varbūt man šīs sajūtas ir absolūti nesaprotamas, taču es nudien zinu sievietes kurām uzreiz nerodas iekšēja mīlestība pret mazo. Navajadzetu gan likt uzreiz pretstatu, ka viņai varētu būt naids, bet vienkārši- nav nekādu jūtu.
Mēs katra esam atšķirīga, bet vai tāpēc viena normālāka un cita nenormālāka?

Vinikots raksta, ka mīlestība ir sarežģīts process, kurš VAR nerasties uzreiz, kā tāds instinkts. Pēc tā es spriežu, ja mīlestība būtu instinkts, tad mīlēt mēs varētu kuru katru cilvēku.

Tiek pieminētas arī 'tēvu jūtas' un tas , ka dažreiz cilvēki to, ka tēvu mīlestība nerodas uzreiz , uztver vieglāk, un tādejādi tēviem nav vajadzības izlikties un viņu mīlestība var rasties dabiski un īstajā laikā. Vinikots runā tieši, neslēpjoties aiz gudriem tekstiem, bet vienkāršos vārdos aizskar problēmas par kurām citi uzdrošināties nevar, jo "tas taču nebūtu pieņemami, vai pieklājīgi."

Es mīlu dabiskus un patiesus cilvēkus, tas laikam ir tas, kas mani arī vieno ar bērniem... un Vinikotu:)
Tieši tādēļ bērni pieķeras dabiskajam- mātei kuras dabā var būt (un tas ir ok ja ir), dziļu un apslēptu fenomenu, nevis sterilitātes un perfekcionisma...

Kā Vinikots raksta - "ja es būtu bērns, tad daudz labprātāk gribētu tādu māti, kurai piemīt visi tie cilvēciskie iekšējie konflikti, nevis tādu, kurai viss liekas viegli un vienkārši, kura uz visu zina atbildes un kurai šaubas ir svešas."



Turpmākajās trijās nodaļās autors aplūko ļoti aktuālas tēmas.



3.nodaļā mēs uzzinām ko vairāk par bērniem, kuriem ir paradums zīst drāniņu (vai, piemēram manā gadījumā manai meitai Šarlotei ir paradums zīst īkšķīti). Pastāstīšu to kas pirms šīs nodaļas bija uz manas sirds. Mana mātes intuīcija teica, ka tas ka meitiņa zīž īkšķīti ir pilnīgi normāli, man viņai nevajag to liegt, un stāsti no citiem par to ka smērē uz īkšķa sinepes, man šķita un šķiet vēl joprojām kā maza vardarbība pret mazulīti, kuram ir kas tāds kas spēj viņu nomierināt- īkšķa vietā, tas varēja būt pups, maza drāniņa, lāča auss, piedurknes maliņa... piemēram, manai otrai meitai ilgi tas bija pups, un tad pupiņu nomainīja matu šķipsniņas skrullēšana. Spilgti atceros, ka manā bērnībā man bija paradums knibināt augšlūpu, zem deguna.. tagad man šķiet ka tik smukas zemdeguna divsvītriņas man ir pateicoties savam mierinājumam... :)

Un ko par to saka Vinikots?

Viņš mani nomierina un atklāj, ka zīžot īkšķi , bērns pirmo reizi dzīvē izmanto iztēli un kādēļ gan lai vajadzētu bērnam liegt pirmo pieredzi, kad bērns rada pats savu iemīļotu objektu (nevis subjektu)?

Savkārt te autors aizskar tēmu par kuru es interesējos jo īpaši- par zīdaiņa pirmo iepazīšanos un izpratni ar objektu telpā. (vairāk par to es rakstīšu atziņās no grāmatas "Bērna intelektuālā attīstība")

Un autors iedrošina, ka "ja esiet pietiekami gudra māte, tad ļausiet, lai objekts pats zaudē nozīmī..."

Pēc īsa apraksta atkal tiek piminēts man interesējošs temats, par to no kura brīža sākas jaunās radības (bērna) personīgā dzīve un šeit ir termins "pirmais brīdis", kas ir domāts, kā 'piedzimšanas brīdis'..Tātad neskatoties uz to ka zīdaiņa izpausmes sākumā ir ierobežotas, zīdaiņa personīgā dzīve ir sākusies tieši piedzimšanas brīdī. Kas nozīmē, ka zīdaiņa pirmās dienas/nedēļas/mēneši šajā pasaulē NAV vienkārša fizioloģisku vajadzību apmierināšana, bet viņš jau dzīvo īstu dzīvi, krāj atmiņas un veido personīgu izturēšanās modeli- kas ir būtiski - TO SAKA ZINOŠS ĀRSTS!
Bērns jau no dzimšanas jūt.
Bērns jau no dzimšanas saprot.
Lai arī nespēj atbildēt mūsu valodā, lai arī nespēj pat pārvietoties...
Viņš IR vērā ņemams!

Šajā gadijuma aplūkojot zīdaiņa velmi zīst drāniņu, tas varētu būt veids, kā zīdainis sāk izpaust ne tikai savu iztēli, bet arī savu pieķeršanos un spēju mīlēt.


ceturto nodaļu es izlaidīšu, jo to es aplūkošu rakstā "Vai bērnam nepieciešamas robežas?", kur analizēšu arī citus literatūras avotus.


piektā nodaļa ir par bērna greizsirdību. manuprāt, kā arī autorprāt, greizsirdība ir normāla un veselīga, kā arī greizsirdību izraisa fakts, ka bērni mīl, ka viņā ir jūtas (lai gan te var diskutēt par mīlestības formulējumu, taču es pieņemu ka autors uzsvaru liek uz jūtām, nevis mīlestības formulējumu).
Nesen apmeklējot teātri un noskatoties Šekspīra Otello, arī šajā darbā, varēja meklēt atbildi uz jautājumu, vai greizsirdība ir lielas mīlestības izpausme? Vai varbūt greizsirdība ir egoisma izpausme? Ja tā, tas ir loģiski, jo bērns ir pilnīgi pārliecināts, ka pasaule ir radīta viņam, nevis otrādāk, un man šķiet, ka arī Otello bija kā liels bērns, kurā notika šie greizsirdībai raksturīgie iekšējie konflikti.. Lai gan ,protams,bērnu kontekstā es runāju par greizsirsību veselīgos daudzumos- kā dabisku izpausmi reaģējot uz pārmaiņām. Autors diemžēl nemin sarežģītākas greizsirdības formas kā piemēram, slēptā vai ilgstošā greizsirdība.

Tas, ka bērns spēj būt greizsirdīgs, viennozīmīgi parāda bērna sasniegumu attīstībā, jo Vinikota radiodiskusijā runājot ar vairākām mātēm, mēs varam secināt, ka ir apmēram nosacīts vecums, kurā parādās šīs greizsirdības jūtas, ko īpaši var redzēt, ja ģimenē ienāk nākamais bērns. Un tad jau nākošā attīstības stadija parāda bērnā par spējām sadzīvot ar situācijām, kad viņš jūtas greizsirdīgs. Šis robežvecums, līdz kuram greizsirdību var nepieminēt (neaplūkot, nesastapt) ir aptuveni 15 mēneši.

"Vispirms bērnam kaut kas pieder, un tikai tad rodas greizsirdība. Kad ģimenē ienāk otrs bērniņš, attieksme no vecākā, protams, bet ne jau vārdos, apliecina: "Man ir pati labākā mamma pasaulē!" tad nākamais ko bērns ar savu attieksmi apliecina: "Man ir labākā mamma pasaulē- bet viņu gribi Tu!" Un šajā brīdī bērnā rodas sāpes, konflikts starp naidu un mīlestību."

Autors apraksta trīs veidus, kuri , kā norises bērna psihē ļauj izzust greizsirdībai, bet te man būtu jācitē trīs lapas puses par to, kas notiek bērna fantāzijā un ko viņs tur izdzīvo.

Taču galvenais ir likt bērnam saprast, ka neskatoties uz to ka viņš ir greizsirdīgs, Jūsu mīlestība pret viņu turpinās. Ļaut bērnam krāt labas atmiņas par Jūsu kopābūšānu.

Taču pirms problēmas risināšanas, ir jāizprot bērna greizsirdība, vēlams būtu par to ar viņu runāt un to izdzīvot, jo neizdzīvota greizsirdība bērnībā noved pie agresīvām attiecībām turpmāk, taču veselīga greizsirdība ar laiku pārvēršas par sāncensības un godkāres jūtām.