„Mana dūla - Katrīna.“ - Jēkaba mammas stāsts.

„Mans dūlas atrašanas stāsts varētu nedaudz atšķirties no citiem, jo nevis es sameklēju Katrīnu, bet viņa mani (bijām pazīstamas pirms Jēkaba gaidību laika,- Pērļu mammas piebilde). Sākontēji nemaz nebiju apsvērusi domu, par dūlas nepieciešamību dzemdībās, taču tuvojoties dzemdībām arvien biežāk par to domāju.

Vislielākais „par” Katrīnas piedalīšanos dzemdībās bija par to, ka klāt būs kāds „savējais”, kas saprot, kas notiek un pārstāvēs manas intereses dzemdību procesā (gana daudz negatīvu vērtējumu bija dzirdēti par dzemdību iestādēm). Vislielākais „pret” dūlas klātbūtni bija neziņa par to, ka dzemdībās kopā ar mani un dūlu būs blakus arī bērniņa tētis, un radās jautājums kā nu būs, ka šie abi cilvēki būs līdzās, jo mazuļa nākšana pasaulē ir ļoti privāts mirklis, ko gribētos dalīt tikai vecāku starpā un man radās bažas vai dūla šajā gadījumā nav trešais liekais.

Taču jau līdz ar Katrīnas ierašanos sapratu, ka nebūs nekāda konkurence un jaukšanās starp viņu un topošo tēti – pārliecinājos, ka mana izvēle par viņas piedalīšanos ir pareiza. Katrīna bija nemanāma, taču klāt, kad tas nepieciešams – iesakot labākas pozas kontrakciju gaidīšanā, paskaidrojot, kas kurā brīdī notiek ar mazuli un mani, konsultējot par mediķu piedāvātām procedūrām (šajā gadījumā - ūdeņu pārduršanu).

Domāju, ka arī mazuļa tētim ir vieglāk – blakus ir kāds kas paskaidro, kas notiek un iesaka kā rīkoties, jo brīžiem šķiet, ka tētiem uztraukumu vairāk, nekā topošajām māmiņām. Tā kā Jēkabs ir pirmais mazulis, abiem bija daudz neskaidrību un jautājumu par notiekošu, taču Katrīna deva drošības sajūtu nezināmajā. Uzskatu, ka arī topošajiem tētiem obligāti ir jāpiedalās dzemdībās, jo sniegtais atbalsts ir neatsverams un atmiņas par mazuļa pirmajiem dzīves mirkļiem – neaizmirstamas. Un dūla šajā brīnumainajā procesā ir atbalsts abiem.“ - Jēkaba mamma.