Pirmais kadrs, kas manā domu folderī parādās par Ivetu ir...viņas bildes,vai precīzāk-noskaņa, kura ir viņas bildēs. Tā mani ieved tādā kā feju pasaulē, miglainā vietā, pie dūmakaina ezera, netālu no tā ir smilgas, kaut kur tepat aug un smaržo pļavas puķes-madaras,margrietiņas...viss ir lielā noslēpumā...agrā rīta vai krēslas stundā....
Tad es ieraugu Ivetu..ļoti gudru, smalku sievieti...
Jau sen, kad vel Ivetu nepazinu, viņas personība mani ļoti piesaistīja. Un tad bija satikšanās...kopīgas bildēšanas pie Andreja Granta fotostudijā, pēc laika kopīgi draugi, kopīgas ballītes...tad sarunas par bērniņa gaidīšanas laiku (Ivetas dēliņš piedzima 2.nedēļas pirms manas Šarlotes) un tagad sarunas par bērniem...
Iveta mani sākusi šarmēt ar savu atvērtību, sirsnību un vieglumu. Tās laikam ir tikai dažas no labajām Ivetas īpašībam, kuras ir izceltas dienasgaismā, tieši pēc Lukasa ienākšanas šajā pasaulē - Ivetai kļūstot par mammu.
To ka vēlos uzrakstīt par Ivetu es jau zinaju sen, šī doma manī piedzima, kad ieraudzīju viņas fotogrāfijas „Muzeju nakts” ietvaros izstāžu zalē VEF teritorijā. Fotogrāfijas, protams bija brīnišķīgas un uz tām bija Iveta gaidību laikā un arī dēliņš, jau paaudzies. Pie šīs fotogrāfiju kolāžas bija arī apraksts, kuru izlasot man bija sajūta, ka esmu ielūkojusies tajā Ivetā, kura man asociējas ar noslēpumu un šīs bildes un raksts man ļāva drusku pavērt durvis tādai ļoti personiskai Ivetas sirds vietai. Esmu pateicīga un pagodinata, ka Iveta ļava ar šo makslas darbu dalīties manā blogā – noskaņai...iedvesmai...
Tikai pieskāriena attālumā
"Savā 30tajā dzimšanas dienā es uzzināju, ka zem manas sirds ir radusies jauna dzīvība. Škiet, savā mūžā nebiju saņēmusi satraucošāku un burvīgāku dāvanu par šo. Ikreiz, sajūtot sava mazuļa kustības, es domāju par viņu. Par to, ka jau tad izjutu viņu ne kā daļu sevis, bet kā pilnīgi atsevišķu , neatkrīgu no manis personību. Es domāju par to, ka , iespējams – pēc vairākiem gadiem mēs atsvešināsimies un neskatoties uz apriori pastāvošo vecāku-bērnu mīlestību, atrodoties tikai rokas stiepiena attālumā - vienlakus būsim miljons jūdžu attālumā viens no otra. Līdzīgi kā patlaban es un mana māte. Mēs patiešām esam nākušas no dažādām pasaulēm. Tomēr vienlaikus ar vainas apziņu, ko jūtu - dusmojoties uz viņu, manī mīt neaprakstāms maigums un mīlestība. Tās ir jūtas, ko diezvai jebkad spēšu viņai atklāt vārdos, tomēr ceru, ka savā sirdī viņa to zina – par spīti manai neiecietībai, skarbumam un atturībai. Šī fotogrāfiju sērija top kā stāsts bez redzama sākuma vai gala, pārdzīvojot tās pārmaiņas, kas rodas manī, no viena stāvokļa pārejot otrā. Kad es kļuvu pa māti, es atvadījos no meitas sevī, bet , kļūstot par sievu – es nogalināju līgavu. "
Iveta Vaivode
------------------------------------------
Par dēlu Lukasu
Lukass ir priecīgs bērniņs, reizēm škiet, ka šī prieka pietiek mums visiem. Kopā mēs mācāmies vienkārši priecāties – par mazajiem laimes mirkļiem. Gluži kā Jonas Mekas filmās. Priecāties par to , ka uzsnidzis sniegs vai vienkārši skan mūzika.
Gulēt ejot mums svarīgākā rituāla daļa ir K. Kazāka šūpuļdziesmas . Liels paldies viņam, jo šī mūzika ir brīnišķiga. Patiesi no sirds iesaku to visām māmiņām.
Lukasam patlaban ir tā fāze, kad visu vajag atdarināt. Un jūtu, ka nu būtu jāuzliek vairāk robežas- sev , ne viņam – piedomājot ko un kā runājam. Kādas ir attiecības mūsu ģimenē, kādā tonī runājam viens ar otru vai saviem tuviniekiem. Galu galā, ja vēlamies, lai viņs izaug par mūs cienošu cilvēku, tad pašiem vien ar tādu pašu cieņu jāizturas vienam pret otru. Reizēm es pat nedaudz saskaišos, ja mana mamma kliedz uz saviem suņiem – nākamajā brīdi skaties – Luka stāv un tādā pat tonī kaut ko buldurē uz to nabaga dzīvnieciņu. Tas liek aizdomāties...
Par fotogrāfiju
Fotogrāfija joprojām man ir ļoti svarīga, lai gan patlaban manā dzīvē tai ir iedalīta sekundāra loma. Turklāt fotografēt man padodas daudz vieglāk kā cauru dienu spēlēties ar klučiem, tāpēc man pat kauns fotogrāfiju saukt par darbu. Tas drīzāk ir mans enerģijas avots un socializēšanās iespēja.
Vienā no saviem foto projektiem es risinu mūsu attiecības, vienlaikus apzinot savu kā mātes lomu. Es tveru mūsu ikdienas mirkļus un papildinu tos ar manas pašas bērnības impresijām. Šis projekts galvenokārt ir veltīts manam dēlam un kopā ar mazo dienasgrāmatiņu pārtaps par mazām piezīmēm par laiku, ko viņs pats visticamāk neatcerēsies.
Par to, ka esmu mamma
Kopš Lukasa piedzimšanas man ir parādījusies dienasgrāmatiņa, kurā pierakstu savas kā mammas domas un izjūtas. Kad mans dēliņš pirmo reizi slimoja , dienasgrāmatā ierakstīju – cik gan viegli rūpēties par tiem, kurus no sirds mīlam. Lukass dāvāja man iespēju saprast, ko nozīmē beznosacījuma mīlestība. Tomēr līdz ar šo svētību manā dzīvē ienāca arī bailes. Bailes, ko nebiju izjutusi. Apjausma, ka mana dzīve ir tikpat atkarīga no viņa, kā viņa no manējās. Un vēl manī parādījās līdz šim pavisam abstraktas bailes,- no kara, bada, slimības, kuras iegūst reālu, pavisam taustāmu nozīmi...ka tik ar manu dēliņu viss būtu kārtībā, jo bez viņa es nespētu.Man patiesi ir ko zaudēt un šī dzīvi piepildošā esība vienlaikus ir biedējoša.
Tagad es ļoti bieži domāju arī par savu mammu. Jūtu, ka dēlēns mūs abas ir satuvinājis. Mana pretošanās saskatīt ko līdzīgu mūsos nu ir galā. Iespējams, viņa nav bijusi priekšzīmīga mamma, tomēr es vienmēr esmu jutusies mīlēta. Un tāpēc viņa man ir vislabākā.
Būt mammai ir viena no dabiskākajām lietām uz pasaules. Bet es joprojām īsti nezinu kā lai kļūstu par labu mammu. Ko tas vispār nozīmē? Vai tas, ja veltīšu savu dzīvi bērniem, var garantēt, ka viņi izaugs par labiem cilvēkiem? Par vienu gan esmu pārliecināta – tikai es zinu, ko mans bērniņs jūt un kas viņam nepieciešams. Un tam ir visai maza saistība ar manām empīriskajām zināšanām, „Mana Mazā“ lasīšanu vai diennakts ilgu barošanu ar krūti. Laikam vērtīgākā atziņa pēc gadu ilgas pieredzes būt par mammu ir: mazāk klausīties konsultantos un lasīt forumus, bet patiesi censties ieklausīties sava bērniņa vajadzībās, vienlaikus neupurējot savas. Domāju visa tā rosīšanās ar KKM vai cāli ir nedaudz pārspīlēta. Neticu , ka viena formula der visiem. Katram mums jāatrod savs ceļs attiecībās ar bērnu. Tā sākotnēji ļoti pārdzīvoju, ja kāds man aizrādīja, ka baroju bērnu ar krūti par daudz, vai tieši otrādi – par maz. Katru reizi šis process man sagādāja neiedomājamas sāpes. Visprecīzāka asociācija būtu žiletes ar kurām tiek brutāli mocītas manas krūtis. Tāpēc ar vislielāko izmisumu klausījos mātēs, kuras pašpārliecināti stāsta, ka pat nepamanot, cik reizes naktī barojušas mazuli. Manā gadījumā, par gulēšanu naktī es varēju tikai sapņot. Pirmos mēnešus atceros ar diezgan dalītām jūtām. No vienas puses neiedomājams prieks par mazo brīnumu, no otras – izmisums, šaubas , ka kaut ko daru nepareizi, jo tiklīdz noņemu mazuli no krūts kaut uz 5 minūtēm, tā visu māju pārņem sirdi plosošas raudas. Tagad, protams, ir daudz , daudz vieglāk, lai arī neskaitāmas dienas paiet kārtojot māju, vācot mantas un liekot klucīšu piramīdas. Izklausās traki, taču man nekad vēl nav bijusi tāda vēlme pēc darba atgriesties mājās. Mājās, kuras piepildītas ar nepārtrauktu kņadu , smiekliem, ēdiena smaržu un mīlestību.
 |
Iveta Vaivode- Lukasa mamma. Aleksandra sieva. Profesionāla fotogrāfe. Mīļa draudzene. Brīnišķīga sieviete.
|
Paldies Ivetai par dalīšanos ar saviem īpašajiem dzīves mirkļiem. ,- Pērļu mamma.
Foto: Ivetas Vaivodes autordarbs un fotoarhīvs. K.Kazāka dziesmu izlases bilde no upe.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru