jaudīgā mamma - Kristi. 2.daļa.

pilnīgi loģisks turpinajums 1.daļai- intervija ar Kristi- Lindas filmas Mamma, kura ļauj mums visiem ieskatīties Gerdas piedzimšanā.
es esmu ļoti priecīga, ka neskatoties uz to ka Kristi kopā ar visu ģimeni pašreiz atrodas tālajā Austrālijā, viņa tomēr atrada laiku lai atbildētu uz maniem jautājumiem bloga sadaļai.
Un kā es ļoti ceru, Kristi nekur tālu no mana bloga nepazudīs, jo viņa man padeva dažas nudien brīnišķīgas idejas, kuru rakstīšanā es ļoti vēlētos iesaistīt arī viņu:)

Ko nu es daudz....
Kristi ir ļoti atvērta un patiesa būtne. Mamma divām brīnišķīgām meitām. Un, man šķiet, ka piedzīvojusi, divas neaizmirstamas un fantastiskas ne tikai bērnu piedzimšanas bet arī viņu dzimšanas dienas...

Tātad, par visu pēc kārtas.
Kristi Aivare, 32 gadi, mamma 2 meitām- Gerdai (2,5gadi) un Austrai (2 mēneši).

Gerda un Austra.

Par mazajiem sīkumiņiem, kas veido to ko mēs saucam par laimi.


"Kļūt par mammu viennozīmīgi ir bijusi viena no labākajām pieredzēm manā dzīvē. Tas man ir ļoti cēlis pašapziņu, devis vēl lielāku ticību saviem spēkiem, sajūtu, kas es varu un pārliecību, ka es spēju. Radīt bērnu – tas taču ir brīnums! Es pati nespēju vien beigt par to brīnīties.

Bērni māca pacietību, māca atšķirt svarīgās lietas no steidzamajām. Man laikam bērni laikam devuši tādu brīvības sajūtu. Lai gan fiziski , finansiāli un laika ziņā jau protams ierobežojumi ir, bet bērni kaut kā ir pavēruši skatienu uz pasauli plašāk. Gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē – kopā ar Gerdu viņas pirmajā dzīves gadā izceļojāmies pēc sirds patikas. Savu 6 mēnešu jubileju Gerda atzīmēja Marokā. Šobrīd visi esam Austrālijā. Bērni viennozīmīgi NAV šķērslis! Varbūt tas ir izaicinājums, bet man tādi patīk! Esmu daudz vairāk iemācījusies priecāties par šodienu. Ir tik daudz visādi mazi sīkumiņi, kas veido to, ko mēs saucam par laimi. Piemēram, šodien vecākā meita dod man gabalu no sava ābola un saka – mamma, tas tev, es ar tevi dalos!
Vai atrod dārzā gliemezi, nes man un saka – mamma, skaties, smuki!
Vai mazā smaida savu bezzobaino smaidiņu, skatoties uz mani. Tie ir tādi mazi nieciņi, bet tas tik ļoti aizkustina. Jebkura mamma mani sapratīs! Laikam tagad varu tā pa īstam teikt, ka esmu laimīga, un tas ir pateicoties maniem bērniem un manam draugam."



Par dzemdībām.

"Tagad domājot par to, īstenībā nemaz neatceros to vienu konkrēto brīdi, kad izdomāju vai sapratu, ka dzemdēšu mājās. Protams, pēc tam, kad pirmo meitu dzemdēju mājās, ar otro pat šaubu nebija, ka arī viņu gribu laist pasaulē mājās. Tas man likās pats par sevi saprotams. Bet ar pirmo laikam bija vairāku apstākļu sakritība. Grūtniecības laikā biju uzskaitē pie ļoti jaukas vecmātes, taču viņa diemžēl dzemdības nepieņem, tāpēc nācās meklēt kādu citu, bet gribējās blakus cilvēku, kas mani saprot un dzird, kas ir mani kaut kādā veidā iepazinis. Gribējās tādu īpašu, savu atmosfēru, gribējās būt noteicējai par to, kas ar mani notiek. Jā, un vēl – nu galīgi negribējās iet uz slimnīcu, jo nejutos slima. Protams, stādījos priekšā, ka dzemdības nav nekāda vieglā padarīšana, taču ļoti negribējās tādu medicīnisku pieeju tam. Man lielu apjukumu radīja tas, ka jākrāmē kaut kāda soma, kaut kur jābrauc. Tas viss radīja lielāku stresu, nekā pats dzemdību fakts.

Manī kaut kā bija tāda sajūta, ka ja jau sievietes gadu simtiem varējušas pašas dzemdēt un ja visi dzīvnieki to dara paši – tā taču ir daļa no dabas manī, tad arī es to varēšu. Bērna laišana pasaulē taču ir daļa no sievietes būtības. Un tad laikam viss kopā – manas vēlmes un izjūtas, dažas citas mammas, kas bija pašas mājās dzemdējušas, pietiekoši daudz informācijas par dzemdībām ļāva izdarīt izvēli par labu mājdzemdībām.

Pirms pirmajām dzemdībām izlasīju grāmatu(skat. baigās), kurā bija daudzi dzemdību stāsti, kas lika saprast, ka vienkārši jāklausās sevī, jāļaujas procesam, daba pati zina, kā kas jādara, jāieklausās tajā, ko saka mans ķermenis, nu un protams vēl paļāvos uz vecmāti. Otrajās dzemdībās ļoti nozīmīgs bija arī mana drauga atbalsts, bez tā es nevarētu."

"Otrajās dzemdībās ļoti nozīmīgs bija arī mana drauga atbalsts, bez tā es nevarētu."

Par piedalīšanos Lindas filmā.

"Palēnām viss veidojās tā, ka tad, kad jau biju vairāk vai mazāk nonākusi līdz mājdzemdību idejai kā tādai, interesējos par to, kas un kā notiek. Zināju, ka Linda, kas ir mana draudzene, arī dzemdējusi mājās. Griezos pie viņas. Viņa man ieteica griezties Stārķa Ligzdā, kā arī palīdzēja sameklēt vecmāti. Savā ziņā droši vien piekritu, tāpēc, ka man viņas ideja likās forša. Varbūt pietiekoši pārliecinoši man to pasniedza? Bet, ja godīgi, lielā mērā jau pirms pirmajām dzemdībām, man dzemdības kā tādas likās kaut kas skaists, neatkārtojams, un droši vien, zinot, cik daudziem cilvēkiem tas liekas kaut kas briesmīgs, gribējās ļaut redzēt, ka tas var tā arī nebūt, jo biju 100% pārliecināta, ka mana pieredze būs skaista. Man liekas, ka pati filma sanākusi brīnišķīga, pat ja vienā no galvenajām lomām esmu es pati.
Runājot par pašu filmēšanas procesu, man absolūti netraucēja citu cilvēku klātbūtne. Arī otrajās dzemdībās bez manis, mana drauga un vecmātes, piedalījās vairāki citi cilvēki, tai skaitā , mana drauga mamma un māsa caur skype. Man šķiet, ka dzemdības ir kaut kas tik maģisks un skaists, ka man nav žēl šo brīdi dalīt ar citiem!

Par vienīgo dzimšanas dienu, jo pārējās taču ir atceres dienas par dzimšanas dienu.

Kad gatavojos pirmajām dzemdībām, redzēju vienu video, kur bērniņš tikko piedzimis, visi stāv ap mammu un bebi un dzied „Happy birthday”, un man tas likās tik forši, jo patiesībā tā taču ir tā vienīgā, īstā dzimšanas diena, vēlāk svinam tikai tādas kā atceres dienas par to dienu. Un tad vēl pēc pirmās meitas piedzimšanas ap desmitiem vakarā, visi, kas bija klāt dzemdībās, sāka taisīties uz mājām, man tieši tad sākās tāda enerģija, ka jātaisa tusiņš. Bija kaut kā žēl, ka visi taisās iet prom. Tāpēc ar draugu nolēmām, ka, pēc otrajām dzemdībām būtu forši uztaisīt dzimšanas dienas ballīti pašā dzimšanas dienā.
Austra piedzima 9.20 un jau diezgan drīz pēc tam aizsūtījām visiem ziņu, ka var nākt ciemos. Beigās sanāca diezgan daudz ciemiņi! Bija kūka, dāvanas , šampanietis, puķes! Varbūt bija nedaudz nogurdinoši, bet tas bija forši!
Man piemēram liekas svarīgi - parādīt citiem, ka sieviete nav nekāds cietējs upuris, kas pēc dzemdībām pieslēgta pie sistēmas nedēļu atgūstas no traumas. Protams ir arī sarežģīti gadījumi, bet man liekas tas tik skumji, ka dzemdības tiek uztvertas kā mokas, nevis svētki."

Par to ko citām mammām iesaku.

"1. Peggy Vincent grāmatu "Baby Catcher: Chronicles of a Modern Midwife",- kas ļoti vienkārši un jauki apraksta dzemdības, visādas. Pateicoties šai
grāmatai jutos gana brīvi darīt visu, ko man gribējās dzemdību laikā
un zināt, ka tas ir normāli.

2. Lindas Rozenbahas gramatu "Gaidības un radības ar prieku", uz kuras aizmugurējā
vāciņa pavisam nejauši nonācis arī komentārs no manis :-))

3. Es piemēram baroju abas meitas.
Daudzi saka, - "šausmas, tu vēl 2.5 gadus vecu bērnu baro",
bet tai pašā laikā man ir vairāki cilvēki prasījuši- „vai drīks nofotogrāfēt,
ka divi bērni ēd - tas izskatās tik mīļi!”

4. Mana galvenā audzināšanas filozofija ir neaizmirst, ka bērni ir mazi cilvēciņi, izturēties pret viņiem tāpat kā es gribētu, lai izturas pret mani. Runāties ar viņiem, uzklausīt, respektēt arī viņu „nē”, paskaidrot, kāpēc tā vai citādi. Divos vārdos – cieņa un komunikācija :-)
Nu jā, un vēl – bučas un apskāvieni, cik vien uziet! Jo vairāk, jo labāk!" ,- Kristi

Kristi ar draugu un meitiņām.

Bučas un apskāvieni Kristi- Tev un Tavai gimenei- lai Jums burvīgs laiks Austrālijā!
Paldies Liels par šo patiešām iedrošinošo rakstu.
Jaudīgā mamma- prieks par tik brīnišķīgu dzemdību pieredzi un superforšajām meitenēm!,- Katrīna
Foto no Kristi personīgā arhīva.