jaudīgā mamma. 3.daļa. Iveta.

Pirmais kadrs, kas manā domu folderī parādās par Ivetu ir...viņas bildes,vai precīzāk-noskaņa, kura ir viņas bildēs. Tā mani ieved tādā kā feju pasaulē, miglainā vietā, pie dūmakaina ezera, netālu no tā ir smilgas, kaut kur tepat aug un smaržo pļavas puķes-madaras,margrietiņas...viss ir lielā noslēpumā...agrā rīta vai krēslas stundā....
Tad es ieraugu Ivetu..ļoti gudru, smalku sievieti...

Jau sen, kad vel Ivetu nepazinu, viņas personība mani ļoti piesaistīja. Un tad bija satikšanās...kopīgas bildēšanas pie Andreja Granta fotostudijā, pēc laika kopīgi draugi, kopīgas ballītes...tad sarunas par bērniņa gaidīšanas laiku (Ivetas dēliņš piedzima 2.nedēļas pirms manas Šarlotes) un  tagad sarunas par bērniem...

Iveta mani sākusi šarmēt ar savu atvērtību, sirsnību un vieglumu. Tās laikam ir tikai dažas no labajām Ivetas īpašībam, kuras ir izceltas dienasgaismā, tieši pēc Lukasa ienākšanas šajā pasaulē - Ivetai kļūstot par mammu.

To ka vēlos uzrakstīt par Ivetu es jau zinaju sen, šī doma manī piedzima, kad ieraudzīju viņas fotogrāfijas „Muzeju nakts” ietvaros izstāžu zalē VEF teritorijā. Fotogrāfijas, protams bija brīnišķīgas un uz tām bija Iveta gaidību laikā un arī dēliņš, jau paaudzies. Pie šīs fotogrāfiju kolāžas bija arī apraksts, kuru izlasot man bija sajūta, ka esmu ielūkojusies tajā Ivetā, kura man asociējas ar noslēpumu un šīs bildes un raksts man ļāva drusku pavērt durvis tādai ļoti personiskai Ivetas sirds vietai. Esmu pateicīga un pagodinata, ka Iveta ļava ar šo makslas darbu dalīties manā blogā – noskaņai...iedvesmai...

Tikai pieskāriena attālumā

"Savā 30tajā dzimšanas dienā es uzzināju, ka zem manas sirds ir radusies jauna dzīvība. Škiet, savā mūžā nebiju saņēmusi satraucošāku un burvīgāku dāvanu par šo. Ikreiz, sajūtot sava mazuļa kustības, es domāju par viņu. Par to, ka jau tad izjutu viņu ne kā daļu sevis, bet kā pilnīgi atsevišķu , neatkrīgu no manis personību. Es domāju par to, ka , iespējams – pēc vairākiem gadiem mēs atsvešināsimies un neskatoties uz apriori pastāvošo vecāku-bērnu mīlestību, atrodoties tikai rokas stiepiena attālumā - vienlakus būsim miljons jūdžu attālumā viens no otra. Līdzīgi kā patlaban es un mana māte. Mēs patiešām esam nākušas no dažādām pasaulēm. Tomēr vienlaikus ar vainas apziņu, ko jūtu - dusmojoties uz viņu, manī mīt neaprakstāms maigums un mīlestība. Tās ir jūtas, ko diezvai jebkad spēšu viņai atklāt vārdos, tomēr ceru, ka savā sirdī viņa to zina – par spīti manai neiecietībai, skarbumam un atturībai. Šī fotogrāfiju sērija top kā stāsts bez redzama sākuma vai gala, pārdzīvojot tās pārmaiņas, kas rodas manī, no viena stāvokļa pārejot otrā. Kad es kļuvu pa māti, es atvadījos no meitas sevī, bet , kļūstot par sievu – es nogalināju līgavu. "
Iveta Vaivode

------------------------------------------
 
Par dēlu Lukasu

 
 
Lukass ir priecīgs bērniņs, reizēm škiet, ka šī prieka pietiek mums visiem. Kopā mēs mācāmies vienkārši priecāties – par mazajiem laimes mirkļiem. Gluži kā Jonas Mekas filmās. Priecāties par to , ka uzsnidzis sniegs vai vienkārši skan mūzika.
 
 
 

Gulēt ejot mums svarīgākā rituāla daļa ir K. Kazāka šūpuļdziesmas . Liels paldies viņam, jo šī mūzika ir brīnišķiga. Patiesi no sirds iesaku to visām māmiņām.

Lukasam  patlaban ir tā fāze, kad visu vajag atdarināt. Un jūtu, ka nu būtu jāuzliek vairāk robežas-  sev , ne viņam – piedomājot ko un kā runājam. Kādas ir attiecības mūsu ģimenē, kādā tonī runājam viens ar otru vai saviem tuviniekiem. Galu galā, ja vēlamies, lai viņs izaug par mūs cienošu cilvēku, tad pašiem vien ar tādu pašu cieņu jāizturas vienam pret otru. Reizēm es pat nedaudz saskaišos, ja mana mamma kliedz uz saviem suņiem – nākamajā brīdi skaties – Luka stāv un tādā pat tonī kaut ko buldurē uz to nabaga dzīvnieciņu. Tas liek aizdomāties...

Par fotogrāfiju

Fotogrāfija joprojām man ir ļoti svarīga, lai gan patlaban manā dzīvē tai ir iedalīta sekundāra loma. Turklāt fotografēt man padodas daudz vieglāk kā cauru dienu spēlēties ar klučiem, tāpēc man pat kauns fotogrāfiju saukt par darbu. Tas drīzāk ir mans enerģijas avots un socializēšanās iespēja.

Vienā no saviem foto projektiem es  risinu mūsu attiecības, vienlaikus apzinot savu kā mātes lomu. Es tveru mūsu ikdienas mirkļus un papildinu tos ar manas pašas bērnības impresijām. Šis projekts galvenokārt ir veltīts manam dēlam un kopā ar mazo dienasgrāmatiņu pārtaps par mazām piezīmēm par laiku, ko viņs pats visticamāk neatcerēsies.

 

Par to, ka esmu mamma

 

Kopš Lukasa piedzimšanas man ir parādījusies dienasgrāmatiņa, kurā pierakstu savas kā mammas domas un izjūtas. Kad mans dēliņš pirmo reizi slimoja , dienasgrāmatā ierakstīju – cik gan viegli rūpēties par tiem, kurus no sirds mīlam. Lukass dāvāja man iespēju saprast, ko nozīmē beznosacījuma mīlestība. Tomēr līdz ar šo svētību manā dzīvē ienāca arī bailes. Bailes, ko nebiju izjutusi. Apjausma, ka mana dzīve ir tikpat atkarīga no viņa, kā viņa no manējās. Un vēl manī parādījās līdz šim pavisam abstraktas bailes,- no kara, bada, slimības, kuras iegūst reālu, pavisam taustāmu nozīmi...ka tik ar manu dēliņu viss būtu kārtībā, jo bez viņa es nespētu.Man patiesi ir ko zaudēt un šī dzīvi piepildošā esība vienlaikus ir biedējoša.

Tagad  es ļoti bieži domāju arī par savu mammu. Jūtu, ka dēlēns mūs  abas ir satuvinājis. Mana pretošanās saskatīt ko līdzīgu mūsos nu ir galā. Iespējams, viņa nav bijusi priekšzīmīga mamma, tomēr es vienmēr esmu jutusies mīlēta. Un tāpēc viņa man ir vislabākā.

Būt mammai ir viena no dabiskākajām lietām uz pasaules. Bet es joprojām īsti nezinu kā lai kļūstu par labu mammu. Ko tas vispār nozīmē? Vai tas, ja veltīšu savu dzīvi bērniem, var garantēt, ka viņi izaugs par labiem cilvēkiem? Par vienu gan esmu pārliecināta – tikai es zinu, ko mans bērniņs jūt un  kas viņam nepieciešams. Un tam ir visai maza saistība ar manām empīriskajām zināšanām, „Mana Mazā“ lasīšanu vai diennakts ilgu barošanu ar krūti. Laikam vērtīgākā atziņa pēc gadu ilgas pieredzes būt par mammu ir: mazāk klausīties konsultantos un lasīt forumus, bet patiesi censties ieklausīties sava bērniņa vajadzībās, vienlaikus neupurējot savas. Domāju visa tā rosīšanās ar KKM vai cāli ir nedaudz pārspīlēta. Neticu , ka viena formula der visiem. Katram mums jāatrod savs ceļs attiecībās ar bērnu. Tā sākotnēji ļoti pārdzīvoju, ja kāds man aizrādīja, ka baroju bērnu ar krūti par daudz, vai tieši otrādi – par maz. Katru reizi šis process man sagādāja neiedomājamas sāpes. Visprecīzāka asociācija būtu žiletes ar kurām tiek brutāli mocītas manas krūtis. Tāpēc ar vislielāko izmisumu klausījos mātēs, kuras pašpārliecināti stāsta, ka pat nepamanot, cik reizes naktī barojušas mazuli. Manā gadījumā, par gulēšanu naktī es varēju tikai sapņot. Pirmos mēnešus atceros ar diezgan dalītām jūtām. No vienas puses neiedomājams prieks par mazo brīnumu, no otras – izmisums, šaubas , ka kaut ko daru nepareizi, jo tiklīdz noņemu mazuli no krūts kaut uz 5 minūtēm, tā visu māju pārņem sirdi plosošas raudas. Tagad, protams, ir daudz , daudz vieglāk, lai arī neskaitāmas dienas paiet kārtojot māju, vācot mantas un liekot klucīšu piramīdas. Izklausās traki, taču man nekad vēl nav bijusi tāda vēlme pēc darba atgriesties mājās. Mājās, kuras piepildītas ar nepārtrauktu kņadu , smiekliem, ēdiena smaržu un mīlestību.

Iveta Vaivode- Lukasa mamma. Aleksandra sieva. Profesionāla fotogrāfe. Mīļa draudzene. Brīnišķīga sieviete.

Paldies Ivetai par dalīšanos ar saviem īpašajiem dzīves mirkļiem. ,- Pērļu mamma.

Ivetas mājas lapa ar smukajām viņas bildēm - http://www.ivetavaivode.com/

Foto: Ivetas Vaivodes autordarbs un fotoarhīvs. K.Kazāka dziesmu izlases bilde no upe.lv

jaudīgā mamma - Kristi. 2.daļa.

pilnīgi loģisks turpinajums 1.daļai- intervija ar Kristi- Lindas filmas Mamma, kura ļauj mums visiem ieskatīties Gerdas piedzimšanā.
es esmu ļoti priecīga, ka neskatoties uz to ka Kristi kopā ar visu ģimeni pašreiz atrodas tālajā Austrālijā, viņa tomēr atrada laiku lai atbildētu uz maniem jautājumiem bloga sadaļai.
Un kā es ļoti ceru, Kristi nekur tālu no mana bloga nepazudīs, jo viņa man padeva dažas nudien brīnišķīgas idejas, kuru rakstīšanā es ļoti vēlētos iesaistīt arī viņu:)

Ko nu es daudz....
Kristi ir ļoti atvērta un patiesa būtne. Mamma divām brīnišķīgām meitām. Un, man šķiet, ka piedzīvojusi, divas neaizmirstamas un fantastiskas ne tikai bērnu piedzimšanas bet arī viņu dzimšanas dienas...

Tātad, par visu pēc kārtas.
Kristi Aivare, 32 gadi, mamma 2 meitām- Gerdai (2,5gadi) un Austrai (2 mēneši).

Gerda un Austra.

Par mazajiem sīkumiņiem, kas veido to ko mēs saucam par laimi.


"Kļūt par mammu viennozīmīgi ir bijusi viena no labākajām pieredzēm manā dzīvē. Tas man ir ļoti cēlis pašapziņu, devis vēl lielāku ticību saviem spēkiem, sajūtu, kas es varu un pārliecību, ka es spēju. Radīt bērnu – tas taču ir brīnums! Es pati nespēju vien beigt par to brīnīties.

Bērni māca pacietību, māca atšķirt svarīgās lietas no steidzamajām. Man laikam bērni laikam devuši tādu brīvības sajūtu. Lai gan fiziski , finansiāli un laika ziņā jau protams ierobežojumi ir, bet bērni kaut kā ir pavēruši skatienu uz pasauli plašāk. Gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē – kopā ar Gerdu viņas pirmajā dzīves gadā izceļojāmies pēc sirds patikas. Savu 6 mēnešu jubileju Gerda atzīmēja Marokā. Šobrīd visi esam Austrālijā. Bērni viennozīmīgi NAV šķērslis! Varbūt tas ir izaicinājums, bet man tādi patīk! Esmu daudz vairāk iemācījusies priecāties par šodienu. Ir tik daudz visādi mazi sīkumiņi, kas veido to, ko mēs saucam par laimi. Piemēram, šodien vecākā meita dod man gabalu no sava ābola un saka – mamma, tas tev, es ar tevi dalos!
Vai atrod dārzā gliemezi, nes man un saka – mamma, skaties, smuki!
Vai mazā smaida savu bezzobaino smaidiņu, skatoties uz mani. Tie ir tādi mazi nieciņi, bet tas tik ļoti aizkustina. Jebkura mamma mani sapratīs! Laikam tagad varu tā pa īstam teikt, ka esmu laimīga, un tas ir pateicoties maniem bērniem un manam draugam."



Par dzemdībām.

"Tagad domājot par to, īstenībā nemaz neatceros to vienu konkrēto brīdi, kad izdomāju vai sapratu, ka dzemdēšu mājās. Protams, pēc tam, kad pirmo meitu dzemdēju mājās, ar otro pat šaubu nebija, ka arī viņu gribu laist pasaulē mājās. Tas man likās pats par sevi saprotams. Bet ar pirmo laikam bija vairāku apstākļu sakritība. Grūtniecības laikā biju uzskaitē pie ļoti jaukas vecmātes, taču viņa diemžēl dzemdības nepieņem, tāpēc nācās meklēt kādu citu, bet gribējās blakus cilvēku, kas mani saprot un dzird, kas ir mani kaut kādā veidā iepazinis. Gribējās tādu īpašu, savu atmosfēru, gribējās būt noteicējai par to, kas ar mani notiek. Jā, un vēl – nu galīgi negribējās iet uz slimnīcu, jo nejutos slima. Protams, stādījos priekšā, ka dzemdības nav nekāda vieglā padarīšana, taču ļoti negribējās tādu medicīnisku pieeju tam. Man lielu apjukumu radīja tas, ka jākrāmē kaut kāda soma, kaut kur jābrauc. Tas viss radīja lielāku stresu, nekā pats dzemdību fakts.

Manī kaut kā bija tāda sajūta, ka ja jau sievietes gadu simtiem varējušas pašas dzemdēt un ja visi dzīvnieki to dara paši – tā taču ir daļa no dabas manī, tad arī es to varēšu. Bērna laišana pasaulē taču ir daļa no sievietes būtības. Un tad laikam viss kopā – manas vēlmes un izjūtas, dažas citas mammas, kas bija pašas mājās dzemdējušas, pietiekoši daudz informācijas par dzemdībām ļāva izdarīt izvēli par labu mājdzemdībām.

Pirms pirmajām dzemdībām izlasīju grāmatu(skat. baigās), kurā bija daudzi dzemdību stāsti, kas lika saprast, ka vienkārši jāklausās sevī, jāļaujas procesam, daba pati zina, kā kas jādara, jāieklausās tajā, ko saka mans ķermenis, nu un protams vēl paļāvos uz vecmāti. Otrajās dzemdībās ļoti nozīmīgs bija arī mana drauga atbalsts, bez tā es nevarētu."

"Otrajās dzemdībās ļoti nozīmīgs bija arī mana drauga atbalsts, bez tā es nevarētu."

Par piedalīšanos Lindas filmā.

"Palēnām viss veidojās tā, ka tad, kad jau biju vairāk vai mazāk nonākusi līdz mājdzemdību idejai kā tādai, interesējos par to, kas un kā notiek. Zināju, ka Linda, kas ir mana draudzene, arī dzemdējusi mājās. Griezos pie viņas. Viņa man ieteica griezties Stārķa Ligzdā, kā arī palīdzēja sameklēt vecmāti. Savā ziņā droši vien piekritu, tāpēc, ka man viņas ideja likās forša. Varbūt pietiekoši pārliecinoši man to pasniedza? Bet, ja godīgi, lielā mērā jau pirms pirmajām dzemdībām, man dzemdības kā tādas likās kaut kas skaists, neatkārtojams, un droši vien, zinot, cik daudziem cilvēkiem tas liekas kaut kas briesmīgs, gribējās ļaut redzēt, ka tas var tā arī nebūt, jo biju 100% pārliecināta, ka mana pieredze būs skaista. Man liekas, ka pati filma sanākusi brīnišķīga, pat ja vienā no galvenajām lomām esmu es pati.
Runājot par pašu filmēšanas procesu, man absolūti netraucēja citu cilvēku klātbūtne. Arī otrajās dzemdībās bez manis, mana drauga un vecmātes, piedalījās vairāki citi cilvēki, tai skaitā , mana drauga mamma un māsa caur skype. Man šķiet, ka dzemdības ir kaut kas tik maģisks un skaists, ka man nav žēl šo brīdi dalīt ar citiem!

Par vienīgo dzimšanas dienu, jo pārējās taču ir atceres dienas par dzimšanas dienu.

Kad gatavojos pirmajām dzemdībām, redzēju vienu video, kur bērniņš tikko piedzimis, visi stāv ap mammu un bebi un dzied „Happy birthday”, un man tas likās tik forši, jo patiesībā tā taču ir tā vienīgā, īstā dzimšanas diena, vēlāk svinam tikai tādas kā atceres dienas par to dienu. Un tad vēl pēc pirmās meitas piedzimšanas ap desmitiem vakarā, visi, kas bija klāt dzemdībās, sāka taisīties uz mājām, man tieši tad sākās tāda enerģija, ka jātaisa tusiņš. Bija kaut kā žēl, ka visi taisās iet prom. Tāpēc ar draugu nolēmām, ka, pēc otrajām dzemdībām būtu forši uztaisīt dzimšanas dienas ballīti pašā dzimšanas dienā.
Austra piedzima 9.20 un jau diezgan drīz pēc tam aizsūtījām visiem ziņu, ka var nākt ciemos. Beigās sanāca diezgan daudz ciemiņi! Bija kūka, dāvanas , šampanietis, puķes! Varbūt bija nedaudz nogurdinoši, bet tas bija forši!
Man piemēram liekas svarīgi - parādīt citiem, ka sieviete nav nekāds cietējs upuris, kas pēc dzemdībām pieslēgta pie sistēmas nedēļu atgūstas no traumas. Protams ir arī sarežģīti gadījumi, bet man liekas tas tik skumji, ka dzemdības tiek uztvertas kā mokas, nevis svētki."

Par to ko citām mammām iesaku.

"1. Peggy Vincent grāmatu "Baby Catcher: Chronicles of a Modern Midwife",- kas ļoti vienkārši un jauki apraksta dzemdības, visādas. Pateicoties šai
grāmatai jutos gana brīvi darīt visu, ko man gribējās dzemdību laikā
un zināt, ka tas ir normāli.

2. Lindas Rozenbahas gramatu "Gaidības un radības ar prieku", uz kuras aizmugurējā
vāciņa pavisam nejauši nonācis arī komentārs no manis :-))

3. Es piemēram baroju abas meitas.
Daudzi saka, - "šausmas, tu vēl 2.5 gadus vecu bērnu baro",
bet tai pašā laikā man ir vairāki cilvēki prasījuši- „vai drīks nofotogrāfēt,
ka divi bērni ēd - tas izskatās tik mīļi!”

4. Mana galvenā audzināšanas filozofija ir neaizmirst, ka bērni ir mazi cilvēciņi, izturēties pret viņiem tāpat kā es gribētu, lai izturas pret mani. Runāties ar viņiem, uzklausīt, respektēt arī viņu „nē”, paskaidrot, kāpēc tā vai citādi. Divos vārdos – cieņa un komunikācija :-)
Nu jā, un vēl – bučas un apskāvieni, cik vien uziet! Jo vairāk, jo labāk!" ,- Kristi

Kristi ar draugu un meitiņām.

Bučas un apskāvieni Kristi- Tev un Tavai gimenei- lai Jums burvīgs laiks Austrālijā!
Paldies Liels par šo patiešām iedrošinošo rakstu.
Jaudīgā mamma- prieks par tik brīnišķīgu dzemdību pieredzi un superforšajām meitenēm!,- Katrīna
Foto no Kristi personīgā arhīva.

jaudīgā mamma - Linda. 1.daļa.

šodien es sāku sēriju, kura manā blogā būs viena no svarīgākajām, īpašākajām.

par mammām.

par vienkārši fantastiskām mammām, kuras man atrodas tuvāk vai tālāk, bet ir tepat apkārt.

es ārkārtīgi ar viņām lepojos.

viņas ir ne tikai brīnišķīgas mammas, bet arī dzīvesgudras sievietes, kuras ir radošas būtnes gan savā profesionālajā darbā, gan arī mājās, sasniedz savus mērķus, pilnveido sevi, apbur un piepilda. iedvesmo mani un cerams arī Tevi.

divos vārdos sakot - jaudīgas būtnes.

1.daļa.

Pirmā, kurai lūdzu atbildēt uz dažiem jautājumiem, bija Linda - viņa iedvesmo mani ne tikai ar saviem vārdiem, bet ar saviem darbiem. Viņas īsfilma "ieElpot" par mājdzemdībām uz lielā k/t "Rīga" ekrāna mani ārkārtīgi saviļņoja un pārliecināja, ka es savu otro atvasīti šajā pasaulē vēlos sagaidīt tieši mājdzemdībās. Linda ir ļoti radoša būtne - mani aizrauj viņas īsfilmas, idejas ka arī vienmēr atvērtā sirds kopīgiem darbiem un padomiem.
Tātad, Linda Olte (32), mamma piecgadīgajam Francim. Režisore.

par personīgo pieredzi un lēmumu piedzīvot mājdzemdības.

Pēc tikšanās ar vecmāti, Rudīti Brūveri, es nolēmu, ka gribu bērniņa dzimšanas mirkli piedzīvot īpaši. Sapratu, ka gribu dzemdības uztvert kā piedzīvojumu un vienu no skaistākajiem mirkļiem savā dzīvē, nevis kā sievietes briesmīgo likteni, kas viņai ir jāizcieš, lai tiktu pie bērna. Jau pašā sākumā es ļoti rūpīgi izvēlējos cilvēkus, kuriem stāstīt par šādu lēmumu, jo pirms pieciem gadiem Latvijā mājdzemdības vēl bija nepopulārs solis. Briesmu stāstus ar pēkšņām, neprognozējamām asiņošanām un citām iespējamām komplikācijām bija ieteicams ar neitrālu sejas izteiksmi noklausīties un strauji mainīt sarunas tematu. Apmēram trīsdesmitajā grūtniecības nedēļā man sākās savādas sāpes vēderā un drošībai aizbraucu uz Dzemdību namu pārbaudīties... Uzņemšanas kundzīte, nepienākot tuvāk par 3 metriem, man paziņoja, ka noteikti ir sākušās priekšlaicīgas dzemdības. Ārsts mani apskatīt varēšot tikai rīt un vislabāk jau uzreiz ierakstīties slimnīcā.
 Toreiz nolēmu piezvanīt Rudītei un, izstāstot savus uztraukumus, viņa teica: „ Mīļā Linda, izklausās, ka tu esi par daudz strādājusi un bērniņš tev saka, lai atpūties. Brauc mājās, iedzer glāzi vīna, dod sev mieru un viss būs labi!”
Tā arī izdarīju un izrādījās, ka Rudītei bija taisnība. Tajā brīdī man vairs nebija šaubu, kam gribu uzticēties tik svarīgā dzīves notikumā.
Francis piedzima mājās, vannā, un es ceru, ka Dievs man ļaus piedzīvot šo fantastisko notikumu vēl kādu reizi. Nevaru iedomāties, kas vēl varētu būt lielāks notikums sievietei. "Es ticu un esmu pārliecināta, ka dzemdības sievietē kaut ko ļoti atver - noteikti sievišķību un vieduma kanālus."

par filmu.

Pēc dzemdībām man likās, ka šī pieredze un sajūtas bija tik foršas, ka gribu tās nodot tālāk, tāpēc arī tapa ideja par filmu. Ceļš līdz desmit minūšu filmiņai bija ļoti garš. Sākumā runājos ar visām mājdzemdību vecmātēm, skatījos daudz jau tapušo filmu pasaulē, lasīju grāmatas un tagad, pēc šiem trīs gadiem, es jūtu, ka būtu gandrīz perfekta dzemdētāja!


Draudzene Kristi man izstāstīja, ka gaida bērniņu,un es diezgan drīz jautāju, vai viņa būtu ar mieru, ka mēs dzemdības filmētu. Ja pareizi atceros, tad no paša sākuma Kristi par mājdzemdībām nebija domājusi, tomēr lēnā garā viss beidzās ar to, ka 1. jūnija rītā saņēmu zvanu, par to, ka dzemdības ir sākušās. Es zvanīju Valdiņam (filmas operatoram), kas kopā ar skaņinieku bija vēl uz kuģa kaut kur Baltijas jūrā, pa ceļam no Zviedrijas. Ap pieciem ar visām kamerām, aparatūrām un lampām ieradāmies Kristi dzīvoklī un pēc deviņiem Kristi meitiņa Gerda bija klāt. Pats piedzimšanas mirklis nofilmēts netika, jo Valdiņš nespēja turēties pretim milzīgajam tā brīža enerģijas sprādzienam un kamera piedzīvoja kaut ko līdzīgu brīvajam lidojumam. Es it kā drošībai arī filmēju ar otru kameru, bet nu ...
kā Hercs Franks vienā savā pirmizrādē teica: ”Vienai operatora acij ir jābūt sausai, otrai miklai...”. Šoreiz šis mirklis bija pārāk spēcīgs, mēs visi no laimes raudājām - tas bija magic.

               UN TE IR PATI FILMA!

vimeo.com portālā to jau ir noskatījušies vairāki tūkstoši. Kas gan režisora sirdi var sildīt vairāk, kā tas, ka kādu Argentīnā, Francijā vai Sibīrijā filma ir "aizķērusi"? :)


Es esmu laimīga, ka Kristi uzticējās man un visai filmēšanas grupai, ka ļāva mums būt klāt un piedalīties brīnumā. Vēl vairāk - Kristi lūdza mani piedalīties arī viņas otras meitiņas, Austras, dzimšanā ši gada augustā. Pārāk daudz gan neko palīdzēt nevajadzēja - vienkārši biju līdzās un lūdzu Dievu, lai Viņš ir šī brīža režisors.

par to, ka esmu Franča mamma.

Ar Franča piedzimšanu manā dzīvē noteikti mainījās prioritātes. Pirms tam biju ļoti apzinīga, pārdzīvoju, ja kavēju, kad liku otram gaidīt, vai kaut ko neizdarīju pietiekoši labi. Pēc dzemdībām, man noteikti daudz svarīgāk bija nevis atstāt raudošu un bēdīgu bērnu, lai tikai laikā paspētu uz darbu, bet mierīgi sarunāt lietas ar Franci - ja vajag, vēl piecas minūtes paturēt un samīļot viņu klēpī. Darbā nekas nemainās, bet bērnam esmu aiztaupījusi nevajadzīgu kreņķi.




Protams, tas ir milzīgs pacietības treniņš, bet beigās tas vienmēr atmaksājas. Es, protams, varētu ar savu vecāka autoritāti likt viņam paklausīt uzreiz, bez ierunām, teikt, ka rudenī ir jāvelk zābaki un ar sandalēm pa peļķēm staigāt nevar, bet es saku viņam: „ Labi, tu vari iet arā bez zābakiem, bet visticamāk kājas būs slapjas, sajūta nepatīkama, bet tu to vari darīt, tā ir tava izvēle”. Parasti viņš tomēr pieņem "pareizo" lēmumu, bet ir ieguvis sajūtu, ka pats to ir izvēlējies, nekas nav bijis uzspiests. Protams, ir obligātie bezierunu nosacījumi, ka ejot pāri ielai ir jādod roka vai mašīnā jāpiesprādzējas, bet es diezgan daudz ļauju viņam pašam domāt un izvēlēties. Man daudz svarīgāk par savu varas izrādīšanu ir, lai Francis iemācās pats pieņemt lēmumus un tos pamatot, lai viņš iemācās domāt.
Ar slimošanām ir tā - es ticu, ka saslimšanas ir sekas kādām emocijām un bērniem vispār slimošanas ir indikatori, ka kādā sfērā nejūtas labi. Vai tās ir attiecības ģimenē, vai bērnudārzā, vai viņš tādā veidā lūdz vairāk uzmanību no mammas un tēta... Es reāli esmu piedzīvojusi tādu lietu, ka Francis bija saaukstējies ar klepu, iesnām, temperatūru. Bija sarunāta aukle, jo man bija jāstrādā, bet es sapratu, ka tas ir viņa sauciens pēc samīļošanas. Es pateicu darbā, ka nevaru būt, paliku ar Franci mājās, visu dienu lasījām grāmatas, darījām to, ko viņš grib, mīļoju viņu, nedarīju paralēli nekādas savas lietas. Un viņš bija vesels. Manā dzīvē tas vienkārši strādā. Jau no brīža, kad viņš vēl bija vēderā.
Vēl viena laba lieta, kas mums darbojas ir - Zvaigžņu kalendārs. Mums aktuāla bija pašam saģērbšanās, nekā nebija iespējams sarunāt, ka kreklu vai bikses uzvelk pats. Tad nu par to, ka saģērbjas pats, tiek piešķirta uzlīme, ko līmē kādā sarunātā vietā un ja izdodas piecas uzlīmes saņemt, tad var izvēlēties sev kādu dāvanu - vai tā ir došanās uz zvērudārzu vai izvēlēts saldums veikalā, tas ir vienalga.



par Franci

Francim ir milzīga enerģija, viņš ir izteikts līderis, ļoti patīk zīmēt, patīk zvēri, gribot būt dzīvnieku pētnieks. Esi pati gribētu, lai viņš ar prieku dodas uz mūzikas skolu un spēlē vijolīti, bet pagaidām viņam interesē sava radīšana, nepatīk, ja māca ko un kā darīt un to arī respektēju.

Katru nedēļu cenšamies uztaisīt "brīvdienu", kad var neiet uz bērnudārzu, bet darīt, ko pats grib-kopā paspēlēties kaut dažas minūtes- tas viņam ir ļoti svarīgi. Katru vakaru spēlējam "kas tev šodien vislabāk patika un kas nepatika" spēli - tā es varu uzzināt, kā viņam pa dienu gājis un viņš mācās noformulēt savas sajūtas un domas.

Kopš oktobra pie mums ģimenē ciemojas Jurītis no bērnunama, Man ir piešķirts viesģimenes statuss, kas nozīmē, ka regulāri draudzējamies ar viņu. Tā man un Francim ir jauna pieredze un es ticu, ka šīs tikšanās mums visiem ir liela svētība!

Man ļoti patīk būt mammai un es cenšos Franci audzināt pēc labākās saprašanas, tomēr pats svarīgākais, manuprāt, ko mammas saviem bērniem var dot, ir lūgt Dievu par viņiem. Lūgt par viņa draugiem, par cilvēkiem, kurus viņš satiek un ir kopā ikdienā, par bērna raksturu, viņa dienu, panākumiem, grūtībām, par viņa nākotni un tā tālāk. Pāri visam iepriekšminētajam, es lūdzu Dievu, lai Francis izaug par sirdsgudru un pasauli mīlošu cilvēku.

Paldies Lindai par brīnišķīgo filmu. Paldies par atbildēm, kas nepārprotami iedvesmo !

foto: no Lindas Oltes personīga arhīva