Mammas un meitas brīvdienas.

"tikai miera un brīvības klēpī cilvēka gars attīstas savos skaistākajos ziedos - mākslās." /Garlībs Merķelis/ 

Iepriekšējā gada nogale - Ziemassvētku laiks, man bija īsts brīnumu piedzīvošanas periods. Es nudien biju ļoti daudz nostrādājusies, nomācījusies un nomocījusies savā 24/7 pienākumu listē, ka jau biju atmetusi cerību par to, ka līdz vasarai būs kāds brīdis atpūtai vai kaut nedaudz brīvu līdzekļu, lai sevi palutinātu. Un brīdī, kad nu jau biju ar tādu domu samierinājusies, es saņēmu divas dāvanas, kurām sākotnēji nemaz nespēju noticēt. Viena dāvana bija no sieviešu-dieviešu veikala Amoralle (kur man uzdāvināja tieši to, ko biju vēlējusies jau ilgu laiku), savkārt otra dāvana bija brīvdienas Annas Hotel Spa. Jūs nevariet iedomāties, bet es patiešām biju līdz raudienam laimīga. Un sapratu, ka šīs dāvanas ir tas, par ko es tik ilgi biju sapņojusi...

Tad nu janvārī, pirms savas trakulīgās sesijas medicīnas fakultātē, es izlēmu, ka ar vecāko meitu Beatrisi, dosimies divu dienu atpūtā uz Annām, izbaudīt burvīgo dāvanu. 

Izbraucām svētdienā, kad nupat sāka parādīties pirmais vieglais sniega putenis. Man ļoti patika, ka nogriežoties no Līgatnes šosejas, ceļš turpinājās bedrains un līkumots, ka nezinātājs vairākas reizes šaubītos vai tiešām šis ceļš ved uz SPA hoteli :) Atzīšos, arī es piezvanīju uz hoteli, lai pārliecinātoes, ka esmu pareizā virzienā :) Man ļoti patīk Latvijas mazie lauku ceļi un pilsētiņas, man patīk pa ceļam esošās lauku viensētas, man patīk apstāties pie pļavas, izkāpt ārā no auto, ieelpot mieru un klusumu, kāds pilsētā nekad nav sastopams. Šoreiz arī to pa ceļam baudijām mēs.

Par Annām biju dzirdējusi daudz, jo vairāki man pazīstami pāri tur bija svinējuši savas kāzas, arī es klusi biju sapņojusi, ka tā ir burvīga vieta šīm svinībām, kazi, varbūt arī manā dzīvē. 

Aizbraucot uz Annām, mums ar Beatrisi jaukais administrators, ierādīja brīnišķīgu istabiņu. Mēs bijām sajūsmā par lielo gultu un vannas istabu! Bet ja godīgi, mēs bijām ārkārtīgi laimīgas par visu pavadīto laiku Annās. Tās bija divas burvīgas dienas manā un Beatrises dzīvē. Un kad bija jābrauc pirmdienā prom, es meitai teicu, ka TIK ĻOTI NEGRIBAS BRAUKT PROM, TIK ĻOTI GRIBAS PALIKT BAUDĪT UN AIZMIRST PAR PILSĒTAS DZĪVI, VĒL UZ MIRKLI.... 

Gatavas baudīt SPA....

Šāda izskatās atpūtusies mamma :)
Tikko nobaudīta, ne tikai pelde un pirtis, bet arī SPA procedūra - masāža ar zeltu un zīda proteīnu.
(īpaši vēlos minēt to, ka šeit ir arī īpaša SPA procedūra topošajām māmiņām, rekomendēju izbaudīt)

Pēc brīnišķīgi pavadīta laika SPA zonā, pucējamies uz vakariņām.

Vakariņas bija burvīgas. Īpaši rekomendēju šokolādes saldo. Tas bija - de-beš-ķī-gi!

Atpūtas zonā - kamīns, šūpuļkrēsls, grāmatas, modes žurnāli, vieta bērnu mākslai un galda spēlēm.
Mēs izvēlējāmies vakaru pavadīt pie modes žurnāliem sapņojot par to, kas mums būtu, ja mums būtu miljons ne tikai dvēselē, bet arī makā.

Es esmu nedaudz skaistu lietu cienītāja. Tāpēc es saprotu, ne tikai to, ka Annās ir forši, bet novērtēju to, ka Annās ir dizains. Es novērtēju to, ka tur var atpūsties gaumīgi un skaisti radītā vidē, ar smalkiem un zināmiem interjera zīmoliem -  an &angel trauki, Marcel Wanders dizaina Flos lampas.

...un tur zem segas stūrī guļ mana princese uz zirņa...

Rīta pastaiga, kurā man beidzot bija laiks atgriezties pie platfilmnieka un fotogrāfēt. 

Lūk šis ir miers, kas man pietrūkst dzīvojot Rīgā.

Šis bija brīdis, kad es meitai teicu, cik ļoti negribas braukt uz pilsētu. Gribas palikt un baudīties. 

Annu viesu grāmatā es jau uzrakstīju visus savus siltos, mīļos, labos vārdus par atpūtu un laiku, kas pavadīts tur. Bet pateicības nevar būt par daudz. Tādēļ vēlreiz paldies - un laiks, kas pavadīts tur man nudien deva spēku, veiksmīgi nokārtot sesiju. Un mans vislielākais paldies Annām būs tas, ka es atgriezīšos nākamreiz, nu jau pilnas ģimenes sastāvā...

www.annashotel.com 

BRĪVDIENAS.

Tādas izskatās mūsu brīvdienas. Laimīgām sejām, slapjiem matiem, basām kājām, smilšainām drēbēm, sasauļotiem pleciem, vasarasraibumu pilniem deguniem. Šobrīd pavadam daudz laika mašīnā, jo apceļojam Eiropu (šis foto gan tapis tepat Latvijā pie mūsu lauku mājām). Ļoti ceru, ka pēc tam taps mūsu ceļojuma dienasgrāmatas publicējums (tad arī visi pārējie foto:)). Bet tagad es cenšos pierast pie sajūtas, ka naktī neviens nezvana un nedzemdē, ka pa dienu iezvanas telefons vienreiz (un ka vispār tas drīkst būt izslēgts:)), sev ļauju uz e-pastiem neatbildēt un turpmākos divus mēnešus neplānot, par plānotāja eksistenci aizmirstot. Kad atsāksies vingrošanas un darbi - es nezinu, godīgi pateikšu. Man ļoti vajag restart un retreat, laiku sev, saviem bērniem un dzīvesbiedram. Viņi ir pārlaimīgi, ka beidzot esmu es viņiem nesadalīta :)

Dalos ar pēdējā laika mīļāko fotogrāfiju, ar savām grūtniecēm, pie Cabo Cafe - kur svinējām grūtnieču vingrošanas sezonas noslēgumu. Tā bija brīnišķīga diena, kad ēdām manis pagatavotu mango kūku, dzērām saldējuma kokteiļus un es iemīlējos savā darbā vēl vairāk. Esmu bagāta jau šobrīd ar mammu (un protams arī mazuļu) mīlestību un draudzību, kura liek man justies vajadzīgai, arī viņas man dod daudz - es augu un mācos ar katru jautājumu, situāciju, kopā būšanu, gaidību un radību laiku,- laiku, kad 100 jautājumi par dzemdībām nomaina 1000 jautājumu kalnu par krūts barošanu un mazuļa miegu. Es esmu blakus. Es esmu pieejama. Es pieņemu. Es pasargāju. Es pasaku vārdus, kuri gaidīti sen un klusēju mirkļos, kad kopīgi gaidam atbildes vai vienkārši sajūtam, ka esam. Tik daudz, tik īsti. Paldies visām manām dūlojamām ģimenēm un katrai vienai mammai, kura šogad nākusi pie manis vingrot. Jūs man esiet ļoti īpaši.

Pārdomas.

Jau nosolījos vairs par šo tēmu nerakstīt, kad sapratu, ka tomēr daudzi mani draugi un paziņas, sociālajos tīklos, šķiet mani ir pārpratuši. It kā jau varētu dzīvot tālāk un samierināties, piemēram ar to, ka TVnet's pārkāpa robežu, publicējot viedokli, kas bija pretrunā ar manis sacīto... vai arī, ka ir kādi paziņas, kuriem es noteikti vairs neasociējos ar "savējo".
Lai vai kā. Domāju, ka daudzi vecāki un aktīvi sociālo tīklu lietotāji šonedēļ bija aculiecinieki, kā bērnu grāmata kļuva par daudzu destruktīvu diskusiju iemeslu.

Trešdien es izlasīju diena.lv rakstu, kurā tika minēts, ka kristiešu organizācijas, ar asociāciju "Ģimene" priekšgalā, ir uzrakstījušas atklātu vēstuli, kurā pieprasa Labklājības ministres demisiju, jo ir izdota grāmata, kas kaitējot bērniem, demogrāfijai un vispār valstij kopumā, jo rakstot par dzimumu lomu sajaukšanu. Pret pieminēto asociāciju es izturos piesardzīgi, jo šīs asoc. pārstāvji demogrāfijas apakškomisijas darba grupas sēdēs rosina man nepieņemamus likumdošanas maiņas ierosinājumus, kas skar jautājumu par abortu aizliegumu (īsumā paskaidrošu savu nostāju: es neatbalstu abortu, kā grūtniecības pārtraukšanas formu, un kā ārsts to neveikšu, bet uzskatu, ka to aizliegt nedrīkst, jo palielināsies nelegālo abortu veikšana un līdz ar to māšu mirstība, bet par šo vairāk, jau es diskutēju Satori portāla rīkotā diskusijā). Piekrītu L.Curikai, kas portālam Diena atzina, ka šīs organizācijas "patiesībā ir agresīvas un nepārstāv ne Latvijas vērtības, ne Eiropas vērtības un diskreditē ne vien NVO sektoru, bet arī kristiešus."

Pirmais ko es izdarīju - vairākas reizes pārlasīju "šausmīgo" grāmatu. Izlasot to, vienīgais, kas mani mulsināja, ir bērnu vārdu maiņas un neskanīga rakstīšanas valoda. Vakarā šo grāmatu izlasīju arī meitām, viņām tā bija kārtējā grāmata par puišu un meiteņu dzīvi, vien pēc izlasīšanas pārrunājām, ka dažreiz ir diezgan forši paspēlēties ar mašīnām un robotiem, kā arī pilnīgi mierīgi viņas savas lelles varētu iedot bērnu dārza vīriešu dzimuma biedriem :) protams, to, par ko baidās kristiešu organizācijas manas meitas nemaz neuztvēra, par to arī nerunājām, jo viņas taču nemaz nezina kas ir homoseksuālisms, dzimumu maiņa u.t.t. Man nudien nešķiet, ka izlasot šo grāmatu kāds berns vēlēsies mainīt dzimumu vai kļūt homoseksuāls. Tas, kā mēs uztveram šo grāmatu ir atkarīgs no katra samaitātības pakāpes.

Arī es twiterī un facebook'ā aktīvi centos aizstāvēt Labklājības ministri. Jo man šķita, ka prasīt ministres demisiju par šādu drusku neveiksmīgu grāmatu ir muļķīgi. Ir taču darāmas daudz nopietnākas lietas, lai cīnītos ar to, kā citādāk tiek apdraudēti mūsu bērni, piemēram- pedofīlija, pārāk pieejamā seksa/vardarbības ainu propogandēšana pa TV un citiem medijiem.
Man par pārsteigumu, tas, ka es aizstāvēju ministri, ļoti nepatika maniem sociālā tīkla FB draugiem, kurus es dēvētu par radikāliem kristiešiem. Manu viedokli tie uztvēra personīgi, pārmetot man, ka es esmu naiva un šī grāmata ir ļaunums, kas pie mums nāk rafinētākā veidā. Es patiešām nesaprotu vēl joprojām, par ko šie cilvēki runā...
To, ka šī grāmata NAV pārpratums un ir pilnīgi nevainīga, es protams, NESAKU. BET. Vēlreiz uzsveru, šī grāmata nav par iemeslu tam, ka no darba būtu jāaiziet vienai sakarīgai ministrei.
Domāju, ka ministres vienīgā kļūda bija tā, ka šāda veida diskusija nebija noorganizēta pirms grāmatas un metodisko materiālu izdošanas.

Biju nepatīkami pārsteigta tovakar skatoties ziņas, ka kāds radikāls kristietis, LM preses konferencē, kliedza virsu kādam LM pārstāvim, ka tas ir homoseksuālis un vēl atļāvās tikpat netoleranti izturēties pret pašu ministri. Arī pie sava FB ieraksta par atbalsta izteikšanu ministrei es biju pārsteigta cik daudz agresijas un neiecietības nāk no kristiešiem. Tas man lika domāt un vilties, ka dažiem kristiešiem Dievs laikam ir neiecietīgs, agresīvs, dusmīgs un pikts. Mans Dievs (es esmu pareizticīgā) nudien tāds nav - mans Dievs ir Mīlestības Dievs. Mans Dievs māca man iecietību, pazemību, mīlestību, prasmi ieklausīties, diskutēt bez apvainojumiem, un cienīt otru, pat ja viedokļi ar otru nesaskan. 
Kad atceros savu kādreizējo rokassprādzi uz kuras bija četri burti WWJD ( kas man dažādās situācijās atgādināja iedomāties: "what would Jesus do?- ko gan Jēzus darītu?"), nodomāju, vai tiešām šādā situācijā Jēzus cīnītos, pieprasītu, nosodītu... Domāju, ka nē. 
Vēl ko vēlos piebilst, ka šī nav pirmā reize, kad esmu vīlusies daudzos savos paziņās - radikālos kristiešos. Diemžēl ļoti personīgi esmu saskārusies ar ļoti aizvainojošiem un sāpīgiem komentāriem par manu dzīvi un bērniem, kas man likuši domāt, ka ticībai Dievam ar šiem cilvēkiem nav nekāda sakara. 
Man ir daudz draugu nekristiešu, kuri, par laimi, spēj būt tolerantāki, mīļāki, iecietīgāki par tiem, kuri diemžēl mani ir spējuši ļoti sāpināt.

Lūk, mans viedoklis, kas ir izskanējis publiski, BET ES ESMU SARŪGTINĀTA, KA RAKSTA VIRSRAKSTS UN KOLĀŽA IR PILNĪGI PRETRUNĀ AR MANU UN Māmiņu Kluba VIEDOKLI. Mēs lūdzām sadaļas redaktoru to izmainīt vai izņemt rakstu, taču dēļ vēlmes mūsu viedokli izmantot skandalozam rakstam, TVnet redaktors Toms nepiekāpās un raksta virsrakstu un kolāžu neizmainīja. Tātad pieminētās vietas, kam nepiekrītam, ir TVnet brīva interpretācija:

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/437611-ticigie_nav_kompetenti_vertet_dzimumlidztiesibas_gramatas

citēju svarīgāko:

"Dūla un bloga «Pērļu mamma» autore Katrīna Puriņa, kura ir māmiņa divām meitām, neslēpj, ka ir kristiete, tomēr pauž neizpratni par kristīgo fundamentālistu radīto ažiotāžu. "Kāpēc šie radikālie kristieši, kas cīnās par kaut kādu nieka grāmatu, ikdienā necīnās, lai novērstu pedofiliju? Fundamentālisti, vēršoties pret labklājības ministri, parāda nevis mīlestību vai pazemību, kādu tiem vajadzētu paust, bet gan to, ka viņu Dievs ir agresīvs, norāda Puriņa. Viņa neslēpj sarūgtinājumu par šādu attieksmi. Vienīgā lieta, ko ministrijai, viņasprāt, vajadzēja noorganizēt, ir sarunas un diskusijas pirms grāmatu izplatīšanas. Abus stāstus viņa izlasījusi divreiz un atstāstījusi tajā rakstīto arī savām atvasēm, kuras par lietām, par kurām šokā patlaban ir minētās NVO, pat nav aizdomājušās. Tas, kā tiek uztverts saturs, vairāk atkarīgs no samaitātības pakāpes – viņa ir vienisprātis ar «Māmiņu kluba» vadītāju."

Lūk vēl daži pārdomraksti, kuri mani uzrunāja par šo tēmu, un šķita līdzīgi maniem uzskatiem:

http://satori.lv/raksts/4896/Diena_kad

http://www.diena.lv/latvija/viedokli/salaka-lm-gramatas-skandala-tiek-aizmirstas-bernu-intereses-13969805

http://www.diena.lv/diena-tv/dienas-rits/curika-bernudarza-laiks-ir-istais-bridis-kad-ar-berniem-runat-par-dzimumu-lomam-13970276

http://www.diena.lv/latvija/viedokli/akmentina-smildzina-mana-gimene-tiesam-aug-piratprincese-13970078

http://sedlenieks.wordpress.com/2012/09/27/sieviesu-apaksbikses-ir-jaaizliedz/

http://satori.lv/raksts/4889

Beigās, tikai divas vēlmes, kas cerams piepildīsies. 

Pirmā, es ceru, ka ministre paliks savā amatā. 

Otrā, es ceru, ka šī situācija ar izveidojušos destruktīvo diskusiju, mainīs līdzcilvēkus - visiem (arī sev) novēlu kļūt mīlošakiem, pazemīgākiem, iecietīgākiem, cieņpilnākiem, kā arī katram novēlu prast vairāk ieklausīties otrā, nekā pašam runāt. 

Radio raidījuma "Mirkļa vājums" 03/07/12 ieraksts.

Agnese Kleina 

Marta Krivade

Man bija prieks par žurnālistes Agneses Kleinas uzaicinājumu piedalīties viņas autorraidījumā, kuras tēma bija "Aborts - sievietes vai valsts izvēle". Arī es pēdējā laikā cenšos iesaistīties sabiedrības diskusijā par šo jautājumu, jo man nepatīk kategoriska attieksme vai viedoklis, kurš tiek uzspiests tai sabiedrības daļai, kas par šo tēmu maz domā (vai vispār nedomā). Tādēļ mani priecē katra iniciatīva, kur tiek pausts domājošu cilvēku viedoklis.

Raidījuma otrs viesis bija kultūras un patstāvīgās domas portāla redaktore Marta Krivade. Tā kā raidījuma diskusijai atvēlētais laiks bija tikai stunda, tad mēs ar Martu nolēmām plašāku sarunu, ar vairāku cilvēku viedokli, publicēt portālā satori.lv

Nākamnedēļ ap šo laiku, diskusija satori.lv portālā jau varētu tikt publicēta (labots 18.07.12.: lūk saite uz diskusiju - http://www.satori.lv/raksts/4649 ) 

"Rīga Radio raidījumu veidotāju komandā ir arī modes blogere, žurnāliste un žurnāla "Deko" galvenā redaktore - Agnese Kleina ar raidījumu "Mirkļa vājums". Tas dzirdams otrdienās plkst. 18:00, kur risinās sarunas ar dāmām, lēdijām un jaunkundzēm par tematiem, kas skar ne tikai modi, bet arī ētiski sarežģītākus tematus kā, piemēram, aborti, sievietes vieta darba tirgū un sabiedrībā un citas sievietēm aktuālas tēmas. "

KLAUSIES TE:

"Mirkļa vājums"

2012.07.03.

Aborts - valsts vai sievietes izvēle.

Agnese Kleina sarunājas ar Katrīnu Puriņu un Martu Krivadi.

http://www.rigaradio.lv/media/ 

www.rigaradio.lv

mana vasara #2011.

Mana šīs vasaras mīļākā bilde - no apavu zīmola Zofa rudens/ziemas kolekcijas atklāšanas pasākuma - via whimsicalagnesiga.com
  foto autors: M.Zilgalvis

Šī gada vasaras posmu noslēdzot, man ir sajūta, ka man ir jāuzraksta par šo laiku, kuru diemžēl nevarēju tik intensīvi lietot sava bloga ierakstiem, par ko izjūtu drusku vainas apziņu.
Kāda tad izskatījās mana vasara un ko tad es tādu sadarīju?
hmm..ja vasara sākas no 1.jūnija, tad 50% no tās, es pavadīju turpinot mācoties un kārtot sesiju (jā, līdz jūlija vidum!), 25% no vasaras es pavadīju esot dzemdību namā vai daloties ar padomiem topošajām māmiņām, 20% es pavadīju esot full-time mamma un tad nu atlikušos 5% man sanāca (ne)atpūsties. Bilance savkārt ir tāda, ka sesiju es nokārtoju veiksmīgi, šajā pasaulē pildot dūlas pienākumus sagaidīju vairākus jaukus bēbīšus, un kopā ar savām meitām piedzīvoju daudzus skaistus rītus, kad varējām sev ļaut pavāļāties pa lielo gultu un tad vēl pie (ne)atpūtas varu minēt - pāris filmas un grāmatas, daži brīnišķīgi koncerti, mazie dārza un puķu darbiņi, salasītas un izkaltētas tējas, savārītas zaptes, sasaldēti ogu krājumi, sadomātas jaunas lietas un idejas, tikai es nekādigi nevaru saprast, kad tām visām atrast laiku... Taču par (ne)atpūtu to saucu tādēļ, jo to sajūtu, ka esmu atpūtusies un sasmēlusies milzīgi daudz spēka jaunajm semestrim tā arī neesmu noķērusi... vai maz tāda reiz būs, ja es daru tik daudz cik es daru? :)

Piemēram, no vienas plānas ideju kladītes, man nu jau ir uzradušās veselas trīs ideju kladītes - jā, tur ir arī idejas bloga ierakstiem... pacietību Jums un spēku man, tad jau tas viss nonāks arī līdz bloga ieraksta vēlamā formāta, lai to varētu lasīt arī manas uzticamās mammas :)

šovasar ar meitām viesojāmies Brīvdienu mājā Cinevilla studijā (par to būs atsevišķs raksts drīzumā)

Un vēl..
Ļoti daudzi no Jums jau zin, ka šī vasara diemžēl man saistīsies arī ar skumjām. Pazaudēt kādu jo īpaši tuvu cilvēku no ģimenes vienmēr ir skumji. Vēl skumjāk, ja tas notiek tik traģiski un pēkšņi. Tad nu domas par to, kādēļ Dievs grib, lai es katru gadu pārliecinos, ka spēju nest tik daudz, arī pie manis atnāk biežāk nekā parasti, kad mani piemeklē mazie pārbaudījumi.. Šajā ierakstā arī vēlos pateikt paldies un cieņā noliekt galvu VISU cilvēku priekšā, kuri manai ģimenei šajā laikā palīdzēja, gan ar labajām domām, gan ar fizisku palīdzību - kontaktiem un krasta pārmeklēšanu. Šis laiks man deva lielu pārliecību, ka es nudien neesmu viena, bezpalīdzīga, bet cilvēku atbalstam nudien nav robežu. Par ko vēlreiz paldies, visiem draugiem, draugu draugiem, tviterdraugiem, un pārējiem mīļajiem.
Šobrīd sirdī ir palikušas atmiņas, skumjas, neizpratne, un ja godīgi, arī bailes no jūras - tai tomēr ir tik liels spēks...

pāvilosta. 11/08/11. 

Ja šai vasarai varētu piešķirt krāsu, tad man tā noteikti būtu baltā krāsa.

Balta, jo piedzimšanas krāsa.
Balta, jo tīrības krāsa.
Balta, jo cerības krāsa.
Balta, jo ticības krāsa.
Balta, jo mīlestības krāsa.
Balta, jo dzīvības krāsa.
Balta, jo sapratnes krāsa.
Balta, jo palīdzības krāsa.
Balta, jo saskaņas krāsa.
Balta, jo pateicības krāsa.
Balta, jo patiesības krāsa.
Balta, jo Mūžības krāsa....



Ja šai vasarai varētu piešķirt dziesmu, tad man tā noteikti būtu šī :
http://www.youtube.com/watch?v=LPn0KFlbqX8


Tomēr par spīti šodienas vējam un dzestrumam gaisā, es vēl pāris dienas staigāšu ar atsegtām kurpītēm... vēl drusku gribas pieturēt siltos saules starus...
vēl drusku negribas atvadīties no vasaras, lai kāda tā arī būtu bijusi, bet tā bija mana vasara un padarīja mani par to, kas es esmu šajā brīdī...

Mammu, dzīvojot nesteidzies!

ir pienācis brīdis, kad saules stari ar savu siltumu apņem mani visciešāk
ir pienācis brīdis, kad es noguļos garajās pļavas smilgās, nedaudz apmulstot no to kņudoņas mugurā, kailajās kājās..
ir pienācis brīdis, kad es aizveru acis un nekur neskrienu, bet esmu pilna ar sevi šajā brīdī- nevis rīt-parīt-aizparīt kalpojot sava plānotāja ierakstiem, kuri dzīvo manu dzīvi arī bez manas klātbūtnes
ir pienācis brīdis, kad ieklausos, ko saka mana sirds, ko saka manu bērnu sirdis, ko saka putni, kas tepat uz koka izdzied savas esības melodiju, tieši šajā brīdī
ir pienācis brīdis, kad es rāmi varu vērot skudras ceļu augšup zāles stiebram
ir pienācis brīdis, kad vēja plūsma kopā ar manu elpu viegli pārslīd pār manu seju
ir pienācis brīdis, kad es negribu paspēt visu
ir pienācis brīdis, kad es dzīvojot nesteidzos
ir pienācis brīdis, kad es pasaku 'stop!' tai sevij, kas aizsteigusies pa priekšu man pašai

ir pienācis brīdis, kad es satieku sevi. tepat. tagad.
tas pienācā ātrāk par spīti plāniem
Tu mani vadi, daudz skaidrāk nekā es to varu ieraudzīt

teksts un foto : Pērļu mamma

mammu.
nesteidzies dzīvot.
bet satiec sevi tagad.
tik vienkārši.
tik īsti.
tik skaisti.

"Balsis."

rakstītais manā mācību rokasgrāmatā neonatalogijā, ar ko es nespēju nepadalīties...tieši tādēļ, ka tas ir mācību gramatā un visticamāk cita veidā nenonāktu līdz Jums...

"Iedomajieties, kā es jutos, kad pēkšņi, manā siltajā, mitrajā un tumšajā istabā ielaužas gaisma, balsis un svešas rokas. Palīgā- kas ar mani notiek? Kāds mani ir satvēris un steidzīgi kaut kur iet. Tad pievienojas vēl citas balsis un rokas. Kāds berzē mani, sarunājas un gaisma ir ļoti spoža. Vai viņi nezina, ka mani ir auksti, es nekad agrāk neesmu jutusi aukstumu. Man krūtīs ir smagums, un kapēc ir tik grūti kļuvis elpot? Kas tas ir ko man bāž mutē? Viena no balsīm saka: "izdevās"...balsis izklausās priecīgas, un arī elpot ir daudz vieglak. Manas acis ir atvērtas, bet es nevaru redzēt, viss ir tik izplūdis...
Balsis...Kur ir tā maigā balss, kas agrāk ar mani sarunājās un dziedāja? Ta bija kopā ar mani, lai kurp es dotos! Un kā ar to zemo balsi, ko es tik ļoti mīlu? "Kāda viņai izstiepta galva", saka viena no balsīm: "kāds jocīgs bērniņš", pievienojas cita balss.
Jocīgs bērniņš...mani ir ausis un es varu dzirdēt VISU, ko viņi saka par mani. Ai-ai!!!! Kāds iedur man rokā kaut ko asu. Mana roka sāp, bet balss saka; "ātri savāc asinis, pirms tās sarecē."
Beidzot esmu sasilusi, liekas siltums nāk no augšas. Arī balsu apkārt vairs nav tik daudz. Bet rokas vēl joprojām pieskaras man un pārbauda. Augstākas un zemākas balsis apspriež skaitļus, šķīdumus un antibiotikas. Uz vienas pēc otras savam rokām un kājām es sajūtu spiedienu. Ko viņi dara ar mani? Kāda laipna balss saka: "Laiks tavai pirmajai vannai bērniņ."
Man patīk vanna, tā ir silta un slapja kā vieta, no kuras es nācu.Tad es sadzirdu jaunu balsi sakām: "Vai tagad māmiņa un tētis drīkst ienākt?"

Un tad es izdzirdēju.... to maigo balsi, kas piešķīra manai sirdij spārnus.
šnukstot tā saka: "Viņa ir tik maziņa, bet tik skaista." Pieskāriens izvilina maiguma asaras viņas acīs. Zema, klusa balss arī ir šeit, un tā saka" "Jā, viņa IR brīnišķīga!" un es iedomājos, ja jau balsis, kas piešķīra manai dvēselei mieru un drosmi, ir šeit, man jādara viss, lai es izdzīvotu.

(autors- D.Higinsone, jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas rezidente, no ASV)

pieaugušie vs bērni.

kamēr ,starp eksāmeniem, dzemdībām un nemitīgas informācijas uzsūkšanas savam pratām, meklēju laiku rakstiem ko likt blogā, pēdējās divas dienas domāju....
un domāju šoreiz nevis par bērniem, bet par mums - pieaugušajiem.
vakar, braucot trolejbusā kopā ar savu lielo meitu, pamanīju diezgan depresīvu bildi- gandrīz visi pieaugušie ir ar reāli nopietnām, var pat teikt-dusmīgām sejām.
ok, nevajag visiem but infantiliem vai ar putniem. bet kas ar mums notiek kad kļūstam pieauguši? kādēļ mēs pazaudējam to prieku kuru bērni rod skatoties kadpa logu lietus lāsītes skrien? pasmaidot par vienkāršām lietām- kaut vai kopīgu dziesmu dziedot ejot uz majam? vai priecāties par tik ierastu lietu, ka esam veseli,mums ir divas kajas, divas rokas, mēs varam smaidīt, mīlēt un galu galā pateikt to ka mīlam...


teiksim tā, mana ikdiena, kura principā nekad ta arī nekļūst ikdienišķa, paiet starp cilvēkiem, kuriem laikam šīs sejas nav ieradums- bērni, kuri visburtiskāk spēj priecaties par šo mirkli..grūtnieces, kuras sava stāvokļa dēļ atrodas augstak par zemi, vai dažreiz vienkārši emocionāli nestabili..jaunās māmiņas, kurām endorfīns izdalās pasmaržojot vien mazā bērniņa galviņu..medicīnas studenti, kuri pārmācīšanās dēļ kļuvusi diezgan ar un varbūt pat par putniem..un tad jau vel beigās mani talantīgie draugi- kuri visi ir diezgan geniji sava frontē, kas nozīmē ka arī tos neviens nekad nespēs ielikt kādos rāmjos vai dusmīgā sejas izteiksmē...
ar šo kolorīto uzskaitījumu es nebūt nevēlējos teikt ka kāda ziņā esmu burvīgāka par citiem, bet... par tiem dusmīgajiem pieaugušajiem tajā 25.trolejbusā, gan es esmu priecīgāka:
mēs ar Beatrisi uzsmaidījām e-talonu kontrolierim un velējām Veiksmi Darbā!, uz ko diemžēl nesaņemdamas paldies, saņēmām vien dusmīgu un neizpratnes pilnu skatienu...
redzot ka kāda sieviete no blakus automašīnas loga mani vero, es nevis teloju ka nemanu un nodūru skatienu zemē, bet ar savu smaidu arī viņas sejā liku uzplaukt smaidam...

jā, un protams,-par ko tad smaidīt- "dzīvē nepieciešamākās lietas"-naudas nevienam nav, valstī krīze, darbā nomocīti, vienistabu dzīvokļi, aukstas vakariņas, izmirstošie "paldies un lūdzu", mīļotais pameta, smaržas beidzās, kredītu neiedeva....

bet zini,katru dienu atrodoties blakus,kur starp dzīvību un nāvi ir viens sīks solis, es tomēr varu sajusties laimīga un par to uzsmaidīt Tev un vēltīt labus vārdus, vien par to ka dzīvoju.
par to ka mīlu.
par to ka es šobrīd to varu Tev uzrakstīt.

foto: Pērļu mamma