pieaugušie vs bērni.

kamēr ,starp eksāmeniem, dzemdībām un nemitīgas informācijas uzsūkšanas savam pratām, meklēju laiku rakstiem ko likt blogā, pēdējās divas dienas domāju....
un domāju šoreiz nevis par bērniem, bet par mums - pieaugušajiem.
vakar, braucot trolejbusā kopā ar savu lielo meitu, pamanīju diezgan depresīvu bildi- gandrīz visi pieaugušie ir ar reāli nopietnām, var pat teikt-dusmīgām sejām.
ok, nevajag visiem but infantiliem vai ar putniem. bet kas ar mums notiek kad kļūstam pieauguši? kādēļ mēs pazaudējam to prieku kuru bērni rod skatoties kadpa logu lietus lāsītes skrien? pasmaidot par vienkāršām lietām- kaut vai kopīgu dziesmu dziedot ejot uz majam? vai priecāties par tik ierastu lietu, ka esam veseli,mums ir divas kajas, divas rokas, mēs varam smaidīt, mīlēt un galu galā pateikt to ka mīlam...


teiksim tā, mana ikdiena, kura principā nekad ta arī nekļūst ikdienišķa, paiet starp cilvēkiem, kuriem laikam šīs sejas nav ieradums- bērni, kuri visburtiskāk spēj priecaties par šo mirkli..grūtnieces, kuras sava stāvokļa dēļ atrodas augstak par zemi, vai dažreiz vienkārši emocionāli nestabili..jaunās māmiņas, kurām endorfīns izdalās pasmaržojot vien mazā bērniņa galviņu..medicīnas studenti, kuri pārmācīšanās dēļ kļuvusi diezgan ar un varbūt pat par putniem..un tad jau vel beigās mani talantīgie draugi- kuri visi ir diezgan geniji sava frontē, kas nozīmē ka arī tos neviens nekad nespēs ielikt kādos rāmjos vai dusmīgā sejas izteiksmē...
ar šo kolorīto uzskaitījumu es nebūt nevēlējos teikt ka kāda ziņā esmu burvīgāka par citiem, bet... par tiem dusmīgajiem pieaugušajiem tajā 25.trolejbusā, gan es esmu priecīgāka:
mēs ar Beatrisi uzsmaidījām e-talonu kontrolierim un velējām Veiksmi Darbā!, uz ko diemžēl nesaņemdamas paldies, saņēmām vien dusmīgu un neizpratnes pilnu skatienu...
redzot ka kāda sieviete no blakus automašīnas loga mani vero, es nevis teloju ka nemanu un nodūru skatienu zemē, bet ar savu smaidu arī viņas sejā liku uzplaukt smaidam...

jā, un protams,-par ko tad smaidīt- "dzīvē nepieciešamākās lietas"-naudas nevienam nav, valstī krīze, darbā nomocīti, vienistabu dzīvokļi, aukstas vakariņas, izmirstošie "paldies un lūdzu", mīļotais pameta, smaržas beidzās, kredītu neiedeva....

bet zini,katru dienu atrodoties blakus,kur starp dzīvību un nāvi ir viens sīks solis, es tomēr varu sajusties laimīga un par to uzsmaidīt Tev un vēltīt labus vārdus, vien par to ka dzīvoju.
par to ka mīlu.
par to ka es šobrīd to varu Tev uzrakstīt.

foto: Pērļu mamma