"Tuvojas mana dēliņa pirmā dzimšanas diena. Nevilšus pieķeru sevi pie domas, ka ar katru dienu arvien vairāk un vairāk atceros/domāju/gremdējos atmiņās par viņa piedzimšanu. Tas bija brīnišķīgi! Jā, jā bija sāpīgi un brīžiem pat ļoti, bija grūti un brīžiem pat ļoti, bet kopumā taču viss bija tiiiiiiiiiiik forši. Un tur mums liels PALDIES jāsaka mūsu dūlai Katrīnai.
To, ka manās dzemdībās piedalīsies dūla jau biju izdomājusi sen, pat pirms mazais bija pieteicies, jo,dzirdot apkārtējo draudzeņu pieredzi, sapratu, ka visticamāk gribēšu blakus savu cilvēku. Man pat šķiet, ka to, ka forša būtu Katrīna, arī jau biju iedomājusies pirms mazā pieteikšanās, lasot interviju ar viņu.
Pieteicās mazais, gāja laiks, bet par dzemdībām vispār vēl nedomāju, līdz sāku lasīt grāmatu „Gaidības un radības ar prieku”. Lasot grāmatu, atausa atmiņā mana iecere par dūlu un šī doma vēl vairāk pastiprinājās. Neatceros, vai tas bija teikts šajā grāmatā vai citā avotā, ka dūla nav aizstāvis, bet gan atbalsts. Pie sevis gan nodomāju, ka man vajag dūlu – arī aizstāvi, jo, diemžēl,iepriekš par medicīnisko personālu dzemdībās vairāk biju dzirdējusi negatīvu atsauksmju nekā pozitīvu.
Ap grūtniecības vidu nejauši uzzināju, ka Māmiņu klubā būs lekcija „Dūla dzemdības”, ko lasīs Katrīna. Nebija divu domu – jāiet. Lekcijā bijam tikai divas topošās māmiņas, līdz ar to mums bija ļoti individuāla lekcija,kuras laikā ne tikai iepazināmies ar Katrīnu un par dūlas nepieciešamību, bet arī paguvām diezgan labi iepazīstināt Katrīnu ar sevi un savu gaidību stāstu. Viņa šķita tiešām ieinteresēta. Kaut arī Katrīnas ieteikums bija, pirms izlemt par savu dūlu, tikties ar vairākām, iepazīties, es to neņēmu vēra un pēc kāda laika viņai pieteicos uz janvāri.
Drīz vien Katrīna „ReCure” centrā sāka vadīt topošo māmiņu vingrošanu, uz kuru gāju arī es. Tās bija ļoti jaukas, nomierinošas, uzmundrinošas (jā, jā arī uzmundrinājumu šad tad vajadzēja pēc ikmēneša dakteres vizītēm) un noderīgas tikšanās. Tā mēs vairākus mēnešu reizi nedēļā tikāmies un es burtiski „izaugu” kopā ar Katrīnu. Viņa manī iedvesa absolūtu mieru, tāpēc pilnīgi drošī varu teikt, ka man vispār nebija bail no dzemdībām – nemaz, nemaz! Atceros, ka mazliet baiļojos, kā diez vīrs uztvers manu velmi par dūlu, bet pēc viņu abu iepazīšanās, manas bažas pagaisa, arī vīrs bija priecīgs, ka mums blakus būs tik zinošs, dzīvesgudrs cilvēks.
Svētdienas vakarā abas sazinājāmies, nospriedām, ka vēl TAS brīdis netuvojas, novēlēju viņai veiksmi pirmdienas svarīgajā eksāmenā un norunājām, ka tiekamies kā parasti otrdienas vingrošanā. Ha, un pirmdienas rītā sapratu, ka nekā nebija – kaut kas notiek! Biju bezgala priecīga un laimīga par notiekošo! Katrīnai nezvanīju, jo viņai vispirms jānokārto eksāmens – es vienmēr padomāju arī par citiem, bet nu pēcpusdienā gan informēju par saviem jaunumiem. Nopratu, ka tuvāko divu diennakšu laikā satikšu savu mazulīti. Bet nebija tik ilgi jāgaida un pirmdienas vakarā smejoties zvanīju Katrīnai: „Nevar taču tā būt, ka viss notiek un kontrakcijas jau ik pa 5min?!? Esmu lasījusi, ka sākumā ik pa pusstundai, 20min utt!” Viņa saka: „Var gan!” Nenormāli priecīga un smaidīga teicu vīram: „Liekas, ka viss notiek!” Ar Katrīnu norunājam, ka sazvanamies vēlāk. Un vienā sazvanīšanās reizē viņa saka superīgu frāzi: „Tu vēl izklausies pārak labi, lai process būtu pieteikami tālu jau!” Tad arī sapratu, ka tā nebūs vieglākā nakts izklaide....
Dzemdību namā arī saskāros ar to, ko teicu iepriekš: dūla – aizstāve. Tikai pateicoties Katrīnai, varēju piedzīvot ūdens dzemdības, par kurām jau kādu laiku RDzN nav jāslēdz līgums. Personāls ne par ko negribēja mani laist vannā, jo, lūk, neesot līguma un tāpēc nav kas pieņem dzemdības utt. Lieki teikt, ka man prāts galīgi nebija uz „kasīšanos” un sava panākšanu, bet PALDIES Katrīnai, jo viņai izdevās nokārtot ūdensdzemdības ar pazīstamu vecmāti. Protams, pēcāk man gāja visādi - vienu brīdi gan, kad Katrīna man smuki pateica, lai beidzu sevi žēlot, gribēju zemes spert, jo es taču vairs nevarēju – sāpēja tak traki. Bet paldies viņai, kas lika man saņemties un tā vietā, lai pēc pāris stundām daktere man paziņotu, ka dzemdību process ir turpat, kur bija, kad ierados DzNamā, mazais jau bija klāt! Tas gan bija burvīgs mirklis – kaut apkārt bija vēl kāds, bija sajūta, ka esam tikai mēs trīs un mūsu lielais laimes mirklis. Pēc brīža varēju vērot, kā vīrs ar Katrīnas palīdzību saģērbj mūsu lielāko dārgumu. Es apzinājos, ka viņš ir drošās un gādīgās rokās! Tas bija tik forši!
Katrīna bija liels un neatsverams atbalsts ne tikai gaidību un radību laikā, bet arī pēc tam. Zvanīju viņai par katru sīkumu un vienmēr saņēmu noderīgus padomus!
PALDIES, PALDIES Tev, Katrīn, ka biji kopā ar mums!"
Izlasīju ar lielu prieku!
AtbildētDzēst