jaudīgā mamma - Linda. 1.daļa.

šodien es sāku sēriju, kura manā blogā būs viena no svarīgākajām, īpašākajām.

par mammām.

par vienkārši fantastiskām mammām, kuras man atrodas tuvāk vai tālāk, bet ir tepat apkārt.

es ārkārtīgi ar viņām lepojos.

viņas ir ne tikai brīnišķīgas mammas, bet arī dzīvesgudras sievietes, kuras ir radošas būtnes gan savā profesionālajā darbā, gan arī mājās, sasniedz savus mērķus, pilnveido sevi, apbur un piepilda. iedvesmo mani un cerams arī Tevi.

divos vārdos sakot - jaudīgas būtnes.

1.daļa.

Pirmā, kurai lūdzu atbildēt uz dažiem jautājumiem, bija Linda - viņa iedvesmo mani ne tikai ar saviem vārdiem, bet ar saviem darbiem. Viņas īsfilma "ieElpot" par mājdzemdībām uz lielā k/t "Rīga" ekrāna mani ārkārtīgi saviļņoja un pārliecināja, ka es savu otro atvasīti šajā pasaulē vēlos sagaidīt tieši mājdzemdībās. Linda ir ļoti radoša būtne - mani aizrauj viņas īsfilmas, idejas ka arī vienmēr atvērtā sirds kopīgiem darbiem un padomiem.
Tātad, Linda Olte (32), mamma piecgadīgajam Francim. Režisore.

par personīgo pieredzi un lēmumu piedzīvot mājdzemdības.

Pēc tikšanās ar vecmāti, Rudīti Brūveri, es nolēmu, ka gribu bērniņa dzimšanas mirkli piedzīvot īpaši. Sapratu, ka gribu dzemdības uztvert kā piedzīvojumu un vienu no skaistākajiem mirkļiem savā dzīvē, nevis kā sievietes briesmīgo likteni, kas viņai ir jāizcieš, lai tiktu pie bērna. Jau pašā sākumā es ļoti rūpīgi izvēlējos cilvēkus, kuriem stāstīt par šādu lēmumu, jo pirms pieciem gadiem Latvijā mājdzemdības vēl bija nepopulārs solis. Briesmu stāstus ar pēkšņām, neprognozējamām asiņošanām un citām iespējamām komplikācijām bija ieteicams ar neitrālu sejas izteiksmi noklausīties un strauji mainīt sarunas tematu. Apmēram trīsdesmitajā grūtniecības nedēļā man sākās savādas sāpes vēderā un drošībai aizbraucu uz Dzemdību namu pārbaudīties... Uzņemšanas kundzīte, nepienākot tuvāk par 3 metriem, man paziņoja, ka noteikti ir sākušās priekšlaicīgas dzemdības. Ārsts mani apskatīt varēšot tikai rīt un vislabāk jau uzreiz ierakstīties slimnīcā.
 Toreiz nolēmu piezvanīt Rudītei un, izstāstot savus uztraukumus, viņa teica: „ Mīļā Linda, izklausās, ka tu esi par daudz strādājusi un bērniņš tev saka, lai atpūties. Brauc mājās, iedzer glāzi vīna, dod sev mieru un viss būs labi!”
Tā arī izdarīju un izrādījās, ka Rudītei bija taisnība. Tajā brīdī man vairs nebija šaubu, kam gribu uzticēties tik svarīgā dzīves notikumā.
Francis piedzima mājās, vannā, un es ceru, ka Dievs man ļaus piedzīvot šo fantastisko notikumu vēl kādu reizi. Nevaru iedomāties, kas vēl varētu būt lielāks notikums sievietei. "Es ticu un esmu pārliecināta, ka dzemdības sievietē kaut ko ļoti atver - noteikti sievišķību un vieduma kanālus."

par filmu.

Pēc dzemdībām man likās, ka šī pieredze un sajūtas bija tik foršas, ka gribu tās nodot tālāk, tāpēc arī tapa ideja par filmu. Ceļš līdz desmit minūšu filmiņai bija ļoti garš. Sākumā runājos ar visām mājdzemdību vecmātēm, skatījos daudz jau tapušo filmu pasaulē, lasīju grāmatas un tagad, pēc šiem trīs gadiem, es jūtu, ka būtu gandrīz perfekta dzemdētāja!


Draudzene Kristi man izstāstīja, ka gaida bērniņu,un es diezgan drīz jautāju, vai viņa būtu ar mieru, ka mēs dzemdības filmētu. Ja pareizi atceros, tad no paša sākuma Kristi par mājdzemdībām nebija domājusi, tomēr lēnā garā viss beidzās ar to, ka 1. jūnija rītā saņēmu zvanu, par to, ka dzemdības ir sākušās. Es zvanīju Valdiņam (filmas operatoram), kas kopā ar skaņinieku bija vēl uz kuģa kaut kur Baltijas jūrā, pa ceļam no Zviedrijas. Ap pieciem ar visām kamerām, aparatūrām un lampām ieradāmies Kristi dzīvoklī un pēc deviņiem Kristi meitiņa Gerda bija klāt. Pats piedzimšanas mirklis nofilmēts netika, jo Valdiņš nespēja turēties pretim milzīgajam tā brīža enerģijas sprādzienam un kamera piedzīvoja kaut ko līdzīgu brīvajam lidojumam. Es it kā drošībai arī filmēju ar otru kameru, bet nu ...
kā Hercs Franks vienā savā pirmizrādē teica: ”Vienai operatora acij ir jābūt sausai, otrai miklai...”. Šoreiz šis mirklis bija pārāk spēcīgs, mēs visi no laimes raudājām - tas bija magic.

               UN TE IR PATI FILMA!

vimeo.com portālā to jau ir noskatījušies vairāki tūkstoši. Kas gan režisora sirdi var sildīt vairāk, kā tas, ka kādu Argentīnā, Francijā vai Sibīrijā filma ir "aizķērusi"? :)


Es esmu laimīga, ka Kristi uzticējās man un visai filmēšanas grupai, ka ļāva mums būt klāt un piedalīties brīnumā. Vēl vairāk - Kristi lūdza mani piedalīties arī viņas otras meitiņas, Austras, dzimšanā ši gada augustā. Pārāk daudz gan neko palīdzēt nevajadzēja - vienkārši biju līdzās un lūdzu Dievu, lai Viņš ir šī brīža režisors.

par to, ka esmu Franča mamma.

Ar Franča piedzimšanu manā dzīvē noteikti mainījās prioritātes. Pirms tam biju ļoti apzinīga, pārdzīvoju, ja kavēju, kad liku otram gaidīt, vai kaut ko neizdarīju pietiekoši labi. Pēc dzemdībām, man noteikti daudz svarīgāk bija nevis atstāt raudošu un bēdīgu bērnu, lai tikai laikā paspētu uz darbu, bet mierīgi sarunāt lietas ar Franci - ja vajag, vēl piecas minūtes paturēt un samīļot viņu klēpī. Darbā nekas nemainās, bet bērnam esmu aiztaupījusi nevajadzīgu kreņķi.




Protams, tas ir milzīgs pacietības treniņš, bet beigās tas vienmēr atmaksājas. Es, protams, varētu ar savu vecāka autoritāti likt viņam paklausīt uzreiz, bez ierunām, teikt, ka rudenī ir jāvelk zābaki un ar sandalēm pa peļķēm staigāt nevar, bet es saku viņam: „ Labi, tu vari iet arā bez zābakiem, bet visticamāk kājas būs slapjas, sajūta nepatīkama, bet tu to vari darīt, tā ir tava izvēle”. Parasti viņš tomēr pieņem "pareizo" lēmumu, bet ir ieguvis sajūtu, ka pats to ir izvēlējies, nekas nav bijis uzspiests. Protams, ir obligātie bezierunu nosacījumi, ka ejot pāri ielai ir jādod roka vai mašīnā jāpiesprādzējas, bet es diezgan daudz ļauju viņam pašam domāt un izvēlēties. Man daudz svarīgāk par savu varas izrādīšanu ir, lai Francis iemācās pats pieņemt lēmumus un tos pamatot, lai viņš iemācās domāt.
Ar slimošanām ir tā - es ticu, ka saslimšanas ir sekas kādām emocijām un bērniem vispār slimošanas ir indikatori, ka kādā sfērā nejūtas labi. Vai tās ir attiecības ģimenē, vai bērnudārzā, vai viņš tādā veidā lūdz vairāk uzmanību no mammas un tēta... Es reāli esmu piedzīvojusi tādu lietu, ka Francis bija saaukstējies ar klepu, iesnām, temperatūru. Bija sarunāta aukle, jo man bija jāstrādā, bet es sapratu, ka tas ir viņa sauciens pēc samīļošanas. Es pateicu darbā, ka nevaru būt, paliku ar Franci mājās, visu dienu lasījām grāmatas, darījām to, ko viņš grib, mīļoju viņu, nedarīju paralēli nekādas savas lietas. Un viņš bija vesels. Manā dzīvē tas vienkārši strādā. Jau no brīža, kad viņš vēl bija vēderā.
Vēl viena laba lieta, kas mums darbojas ir - Zvaigžņu kalendārs. Mums aktuāla bija pašam saģērbšanās, nekā nebija iespējams sarunāt, ka kreklu vai bikses uzvelk pats. Tad nu par to, ka saģērbjas pats, tiek piešķirta uzlīme, ko līmē kādā sarunātā vietā un ja izdodas piecas uzlīmes saņemt, tad var izvēlēties sev kādu dāvanu - vai tā ir došanās uz zvērudārzu vai izvēlēts saldums veikalā, tas ir vienalga.



par Franci

Francim ir milzīga enerģija, viņš ir izteikts līderis, ļoti patīk zīmēt, patīk zvēri, gribot būt dzīvnieku pētnieks. Esi pati gribētu, lai viņš ar prieku dodas uz mūzikas skolu un spēlē vijolīti, bet pagaidām viņam interesē sava radīšana, nepatīk, ja māca ko un kā darīt un to arī respektēju.

Katru nedēļu cenšamies uztaisīt "brīvdienu", kad var neiet uz bērnudārzu, bet darīt, ko pats grib-kopā paspēlēties kaut dažas minūtes- tas viņam ir ļoti svarīgi. Katru vakaru spēlējam "kas tev šodien vislabāk patika un kas nepatika" spēli - tā es varu uzzināt, kā viņam pa dienu gājis un viņš mācās noformulēt savas sajūtas un domas.

Kopš oktobra pie mums ģimenē ciemojas Jurītis no bērnunama, Man ir piešķirts viesģimenes statuss, kas nozīmē, ka regulāri draudzējamies ar viņu. Tā man un Francim ir jauna pieredze un es ticu, ka šīs tikšanās mums visiem ir liela svētība!

Man ļoti patīk būt mammai un es cenšos Franci audzināt pēc labākās saprašanas, tomēr pats svarīgākais, manuprāt, ko mammas saviem bērniem var dot, ir lūgt Dievu par viņiem. Lūgt par viņa draugiem, par cilvēkiem, kurus viņš satiek un ir kopā ikdienā, par bērna raksturu, viņa dienu, panākumiem, grūtībām, par viņa nākotni un tā tālāk. Pāri visam iepriekšminētajam, es lūdzu Dievu, lai Francis izaug par sirdsgudru un pasauli mīlošu cilvēku.

Paldies Lindai par brīnišķīgo filmu. Paldies par atbildēm, kas nepārprotami iedvesmo !

foto: no Lindas Oltes personīga arhīva